Apkaunojošās darbības ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu parāda, ka valdošie politiķi nedz zina, ko darīt ar valsts vērtīgāko aktīvu – a/s Latvenergo, nedz novērtē citus uzņēmumus – nodokļu maksātājus
Vēl pirms neilga laika bija balsis, kas žēlojās, ka Latvijas politika ir zaudējusi visu laiku izcilāko ekonomikas ministru Danielu Pavļutu (Reformu partija) un tikpat izcilu premjeru Valdi Dombrovski (Vienotība). Taču, kā parāda notikumi ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu mājsaimniecībām, šī svarīgā jautājuma sakārtošanā, kas skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju, patiesībā nav bijis izdarīts nekas. Politiķi bija pēkšņi kā no mākoņiem nokrituši, jo elektrības tirgus atvēršana jeb, pareizāk sakot, elektrības cenu deregulācija, redz, paaugstināšot elektrības cenas. Jaunieceltā premjere Laimdota Straujuma (Vienotība) savas domas par to, vai 1. aprīlis tomēr ir īstais brīdis elektrības tirgus atvēršanai, mainīja vismaz divas reizes dienā un tikpat haotiski par to izpaudās presei, līdz neviens vairs nesaprata – atvērs to tirgu vai neatvērs. Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa (Vienotība) uzņēmās iniciatīvu un brīdī, kad līdz tirgus atvēršanai bija palicis mazāk par mēnesi, paziņoja, ka, ņemot vērā notikumus Ukrainā, Latvija nekādu tirgus atvēršanas nestabilitāti un provokācijas nevarot atļauties. Koalīcijas padome atzina Āboltiņas nostāju par labu un pareizu esam, un līdz ar to Saeimai tagad triju nedēļu laikā jāaptur tirgus atvēršana līdz 1. janvārim.
No patērētāju viedokļa jau varētu teikt – vai nav vienalga, kad to tirgu atver, ka tik vienreiz beigtu mudžināties un jaukt prātus. Tāpat ir skaidrs, ka ne jau 1. janvārī elektrība lētāka būs palikusi, toties būs pagājušas vēlēšanas un iedzīvotāji papildus ziemas lielajiem apkures rēķiniem varēs «papriecāties» arī par dārgāku elektrību. Citādi tas ir no to uzņēmumu viedokļa, kas nopietni elektrības tirgus atvēršanai gatavojās, investēja gan nepieciešamajās tehnoloģijās, gan mārketingā, darot Latvijas iedzīvotājiem zināmus savus cenu piedāvājumus. Par iesaistīšanos mājsaimniecību tirgū bija paspējuši paziņot trīs komersanti, kas Latvijas apstākļiem tirgus atvēršanas sākumstadijā nebūt nav slikts rādītājs. Tagad viņiem var sanākt tāds «april, april» – nauda vējā, darbs vējā un laipns politiķu sveiciens «pienāciet citugad». Jautājums – vai tiešām pienāks? Skaidrs, ka valstij piederošais Latvenergo jau nekur neliksies, tikai nieka 700 tūkstoši eiro, kas bija paredzēti tirgus atvēršanas reklāmas kampaņai, var izrādīties zemē nosviesti. Taču tā jau tikpat kā valsts nauda, ņemot vērā, ka Latvenergo peļņa jau nez cik gadus uz priekšu iekļauta valsts budžeta ieņēmumos. Tirgus atlikšanas likuma grozījumu iesniedzēji – valdošās koalīcijas partijas – gan līdz šim nebija vienojušās, vai elektrības tirgus atlikšana valsts budžetā iecirtīs 8 vai 40 miljonus lielu robu, bet izskatās, ka uz kopējā haosa fona šie miljoni tāds sīkums vien ir.
Citādi tas ir ar privātiem komersantiem – elektrības tirgotājiem, kuriem šāda valdības un Saeimas nekonsekvence ir ne tikai izcūkojusi biznesu, bet arī grāvusi reputāciju patērētāju acīs. Par starptautisko imidžu pat nerunāsim. Un kāpēc galu galā tas viss noticis? Tikai tāpēc, ka ministriem un citiem atbildīgajiem politiķiem šis elektrības cenu jautājums ne nieka nerūpēja, kamēr vēlēšanas nebija deguna galā. Tad varēja Pavļuta stilā butaforiski cīnīties ar elektrības OIK. Varēja Kariņa stilā runāt, ka, atbrīvojot energotirgus, mēs visi būsim laimīgi, neatkarīgi un pārtikuši, ignorējot faktu, ka lielie starpvalstu pieslēgumi, kas reāli nodrošinātu zemāku elektrības cenu, ne tuvu nav pabeigti. Varēja valsts budžetā negausīgi kampt, prasot Latvenergo arvien lielāku peļņu, lai gan elektrības tarifa noturēšanai būtu pieticis tik vien kā ar Latvenergo īpašnieka – valsts – gribu, «nevārīties» tik baisi uz dividendēm.
