Noslēgumam tuvojas nozīmīgs Parex bankas glābšanas epopejas posms – tās labās daļas jeb Citadeles pārdošana. Tas sniegs skaidru atbildi uz jautājumu – cik daudz vai maz valstij izdosies atgūt no savulaik ieguldītā.
Valsts ieguldīto līdzekļu Parex bankā atgūšana būtu brīnums, 2010.gadā intervijā DB ļoti godīgi atzina toreizējās Parex bankas (tagad Reverta) valdes priekšsēdētājs Kristofers Gviljams. «Ja arī valsts kaut ko zaudēs Parex, zaudējumi būs niecīgi, salīdzinot ar to, kādi tie būtu, ja valsts neglābtu banku,» tajā pašā gadā DB jau daudz politkorektāk izsakās bankas padomes priekšsēdētājs Juris Jākobsons. Ar Parex bankas pārdošanu nekavēsimies, taču svarīgāk ir nevis tas, cik steidzami tas tiks izdarīts, bet ar kādiem nosacījumiem, – 2010.gadā vēl pirms bankas sašķelšanas labajā un sliktajā daļā publiski solīja tā laika Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.
Tik tālu vēsturiskās atkāpes. Par ko tās liecina? Par to, ka nekādu lielo ilūziju par naudu, ko valsts makam izdosies atgūt, jau nebija arī pirms četriem gadiem. Visiem bija skaidrs, ka vairāk nekā vienu miljardu latu apēdusī Parex bankas glābšanas misija vairāk vai mazāk būs jānoraksta ailītē pie krīzes nestajiem zaudējumiem. Tomēr cerība par to, ka norakstīt nāksies mazāk, nevis vairāk, bija gan.
Ja tic šomēnes valdības sēdē kā no caura sieta iztecējušajai informācijai par potenciālo investoru piedāvājumiem, tad 90–140 miljoni eiro par Citadeli diez ko krāšņi neizklausās. Pareizāk sakot, tā ir cena, ko šodien par Citadeles mēroga banku tirgus ir gatavs maksāt un no šī viedokļa viss ir kārtībā. Krāšņi tas neizklausās attiecībā pret jau pieminēto vairāk nekā vienu miljardu latu. Faktiski tas nozīmē, ka valstij labākajā gadījumā izdosies segt savus ieguldījumus tieši Citadeles izveidē un no šī konkrētā projekta «iziet pa nullēm». Taču diezin vai tas ir cerētais rezultāts. Galu galā tieši Citadeles pārdošana savulaik tika zīmēta kā pasākums, ar kura palīdzību valstij izdotos atgūt visvairāk.
Vēl gan ir Parex bankas sliktā daļa – Reverta. Tā problemātiskos aktīvus izpārdos vēl dažus gadus. Tomēr neviens, šķiet, nelolo ilūzijas par to, ka Reverta spēs atgūt tik daudz, lai tas būtu samērojams ar valsts savulaik veiktajiem ieguldījumiem.
Lūkojoties uz visu šo ainu, tīri vai gribas piekrist Nacionālās apvienības (NA) bīdītajai idejai par Citadeles pārdošanas atlikšanu. Tiesa, ne to argumentu dēļ, kurus min nacionāļi. Skaļākais no tiem – Citadele strādā ar peļņu. Te nu NA acīmredzot ir atradusi kopīgu saimnieciskās ideoloģijas platformu ar Saskaņas centru, kuras pārstāvis Nils Ušakovs nenoguris skaidro, ka tieši šī iemesla dēļ Rīgas pašvaldībai un līdz ar to visiem rīdziniekiem jāturpina «pieturēt» īpašumā tāds pilsētai stratēģiski svarīgs uzņēmums kā Rīgas lombards.
Citadeles pārdošanu varētu atlikt ne jau kreisi orientētas saimnieciskas ideoloģijas dēļ, bet gan tādēļ, ka, neraugoties uz Latvijas pievienošanos eirozonai un paaugstinātajiem kredītreitingiem, tirgus situācija joprojām ir tāda, kāda ir. Protams, teju neatbildams ir jautājums, vai tā mainīsies un, ja mainīsies, tad kad. Tomēr citādi nāksies vien atzīt, ka valsts zaudējumi būs jānoraksta ar nepatīkami daudz nullēm.
Viss gan nav tik vienkārši, jo pie reizes valsts ir apstiprinājusi Parex bankas restrukturizācijas plānu, kurā Eiropas Komisijai (EK) kā pie bikts nozvērējās tikt vaļā no Citadeles līdz 2014.gada beigām. Uz to vakar dedzīgi norādīja arī ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, draudot, ka pretējā gadījumā banku pārdos pati EK un tad tas notiks «par kapeikām». Šis arguments gan izklausās pēc tādas bērnu biedēšanas. Tā teikt, ja kaut ko nevar, tad tādēļ, ka atnāks ļaunā EK un tad gan jūs visi redzēsiet velnu. Diemžēl Latvijas pieredze Eiropas Savienībā liecina arī par to, ka ļaunās EK bubulis visbiežāk tiek izmantots brīžos, kad pašiem ierēdņiem ir slinkums braukt uz Briseli un aizstāvēt Latvijas intereses. Tad vienkāršāk ir salikt rokas klēpī un atsaukties uz kādu direktīvu, līgumu vai lēmumu, kurš stāv mūsu saulainajā ceļā kā neizkustināms klints bluķis. Nedomāju, ka EK darbinieki sirgst ar garīgām kaitēm un nav spējīgi uztvert vienkāršu matemātisku vienādojumu – valsts savulaik ieguldītais mīnuss pašlaik atgūstamais ir vienāds ar neglābjami norakstāmiem zaudējumiem Latvijas makam.
