Nesen ar panākumiem noslēgusies pirmā Latvijas un Āfrikas attīstības sadarbības projekta otrā sezona, kurā zināšanas no Latvijas un diasporas ekspertiem guva Namībijas, Zambijas un Zimbabves sievietes. Savukārt Latvijas pieredzi uzklausīja un sadarbības sāk veidot gan šo valstu augstskolas, gan valdības pārstāvji, gan uzņēmēju organizācijas.

Valsts tēlu var spodrināt ne tikai ar mākslas jomas pārstāvju un sportistu panākumiem, bet arī ar zināšanu eksportu. Pērn tika sākts pirmais mūsu valsts vēsturē Latvijas un Āfrikas attīstības sadarbības projekts “She Rebuilds the World” (“Viņa pārveido pasauli”) ar mērķi veicināt kontaktus starp Latviju un vairākām Āfrikas valstīm. Šogad noslēgusies projekta otrā sezona, kad Namībijai un Zambijai pievienojās arī Zimbabve.

Projekta ietvaros Latvijas eksperti apmāca Namībijas, Zambijas un Zimbabves jaunās sievietes uzņēmējdarbības un līderības prasmēs, lai viņas var stiprināt savas vietējās kopienas, uzlabojot izglītības un ekonomisko situāciju gan lokāli, gan reģionāli un vēlāk arī valstu līmenī. Tādējādi, palīdzot izglītot, attīstīt un stiprināt vietējās kopienas, ilgtspējīgā veidā tiek mazināta arī ekonomiskā migrācija. Projekta galvenie fokusi šobrīd ir sieviešu kapacitātes programmas, ekspertu pieredzes apmaiņa, kā arī sadarbības tīkla veidošana.

No 22 neapbūvētajiem zemesgabaliem pie Rīgas lidostas, kuri savulaik tika privatizēti apšaubāmā ceļā, lidostai varētu būt nepieciešami aptuveni četri īpašumi, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta panorāma" pastāstīja Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis (JV).

Uzklausot lidostas vajadzības, pie šāda secinājuma nākusi pavasarī speciāli izveidotā darba grupa, kura gan savu darbu vēl nav līdz galam pabeigusi. Piemēram, šonedēļ par zemesgabalu jautājumu esot paredzēta Rīgas pašvaldības izpilddirektora un ģenerālprokurora tikšanās.

Lidostai nepieciešami esot tie zemesgabali, kas atrodas tuvāk iecerētajai "Rail Baltica" dzelzceļa līnijai.

Pēc Ķirša stāstītā, izveidojušos situāciju ar 22 zemesgabaliem pašvaldība centīsies atrisināt, izvairoties no tiesvedības, jo pretējā gadījumā vietvarai var nākties maksāt kompensāciju investoriem par zemesgabalu dīkstāvi.

"Risinājums varētu sekojošs: lidosta dabū savus interesējošos zemesgabalus, bet tie, kas paliek pāri, tie aiziet investoram par izsolīto cenu, un visas puses paraksta tādu kā administratīvo līgumu, ka vienai pret otru nav pretenziju, lai nebūtu arī šīs zaudējumu piedziņas," iespējamo situācijas risinājumu ieskicēja Ķirsis, uzsverot, ka tas gan vēl ir jāsaskaņo ar visām iesaistītajām pusēm, tajā skaitā ar Ģenerālprokuratūru.

Lielākais olu un olu produktu ražotājs Ziemeļeiropā “Balticovo” 10. jūnijā Iecavā iepazīstināja ar savu jaunāko starpnozaru ilgtspējas iniciatīvu – pašpatēriņa saules enerģijas parkā ielaisto 100 aitu ganāmpulku un saules ganībām (pasaulē pazīstamas kā solar grazing).

Notika arī diskusija “Saules ganības - iespējas un izaicinājumi Latvijā”, kur kopā ar enerģētikas un lauksaimniecības nozares ekspertiem diskutēja par aitkopības un enerģētikas nozaru sadarbības pirmo pieredzi un iespējām Latvijā. Lai gan visā pasaulē saules ganības jau ir apliecinājušas savu efektivitāti un ilgtspēju, Latvijā šī pieredze vēl joprojām netiek plaši izmantota. Kamēr citur pasaulē aitas ganās saules paneļu parkos, nodrošinot dabisku zāles uzturēšanu un palīdzot efektīvāk izmantot zemes platību, Latvijas lauksaimnieki un enerģētikas speciālisti vēl tikai sāk apzināt šī risinājuma sniegtās iespējas un izaicinājumus.

Diskusijā piedalījās Guntis Gūtmanis, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes (LOSP) priekšsēdētājs, Dmitrijs Bortņikovs, Latvijas aitu audzētāju asociācijas (LAAA) valdes priekšsēdētājs, Egīls Rušiņš, ZS "Bitāni" īpašnieks, Edmunds Garančs, "European Energy Latvia" ietekmes uz vidi novērtējumu eksperts un asociācijas “Saules enerģija Latvijai” biedrs, Kristaps Dīriņš, SIA “PRO MC” vadītājs (“AJ Power” uzņēmumu grupa), Toms Auškāps, AS “Balticovo” Komunikācijas un attīstības vadītājs.

Aprites ekonomikas elementi — bezatlikumu ražošana, efektīva visu resursu izmantošana -, kas ir būtiski instrumenti konkurētspējai, jau ir iedzīvināti dažādu segmentu uzņēmumos, vienlaikus zaļāku produktu izmaksas un cenas ir augstākas nekā tiem, kuri tādi nav, bet Baltijas patērētāji ir ļoti jutīgi pret cenu, to spilgti pierādījis straujais inflācijas kāpums, ko izraisīja Krievijas invāzija Ukrainā

Tādi secinājumi skanēja izdevniecības Dienas Bizness kopā ar nozares līderiem AS Clean R Grupa, SIA Eco Baltia vide, SIA ZAAO, SIA Lautus un The Coca-Cola Company rīkotajā ikgadējā konferencē Aprites ekonomika.

Uzņēmēji negaida

„Esam starp tiem 1,5% ražotāju pasaulē, kuru ražotās tējas nav maisiņos, kuros ir plastmasa, jo izmatojam augu šķiedras maisiņus, kuri radīti no kukurūzas un citu augu cietes maisījuma, un tie ir kompostējami 30 līdz 60 dienās,” norāda zīmola Plūkt vadītāja un līdzdibinātāja Māra Lieplapa.

VIDEO: Konference Aprites ekonomika 

Sabiedrības attieksmē, attiecībā uz dabas resursu un to apsaimniekošanas jautājumiem, pēdējo...

„Ar aprites ekonomikas filozofiju — bezatlikumu ražošanu - strādājam jau daudzus gadus, un attiecīgie principi ir ieviesti teju visur, kur vien iespējams,” stāsta AS Balticovo valdes loceklis Toms Auškāps. Viņš norāda, ka pie sasniegtā negrasās apstāties. „Ražojot olas, dējējvistas parūpējas par kūtsmēsliem, kas ir nākotnes enerģija, jo jau vairākus gadus no tiem ražojam biogāzi, ko izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai, bet jau novembrī ceram atklāt, iespējams, Latvijā pirmo biometāna attīrīšanas staciju, kas ļaus biogāzi sadalīt sašķidrinātā CO2 un biometānā, kas ir dabasgāzes analogs un tiks iepludināts dabasgāzes tīklā,” uzsver T. Auškāps. Viņš norāda, ka no vistu mēsliem radītā biometāna daudzums pārsniegs visa Bauskas novada patērētās dabasgāzes apjomu. „Drīzumā atklāsim saules parku, kas visvairāk būs nepieciešams tieši vasarā, kad ir visvairāk saules un visvairāk vajag enerģijas vistu novietņu dzesēšanai,” uzsver T. Auškāps. Viņš pieļauj, ka saules paneļu parks varētu atpelnīties tuvāko trīs — četru gadu laikā.

Ēdamas kafijas krūzītes

AS Virši ilgtspējas projektu vadītājs Anrijs Tukulis norādīja, ka ilgtspējas kontekstā tiek veiktas vairākas aktivitātes — atjaunojamās enerģijas izmantošanā, kā arī kafijas segmentā. „Sekojam līdzi ne tikai kafijas pupiņām audzētavās, to transportēšanai (lai nebūtu liekas pārkraušanas), grauzdēšanai, bet arī iepakojumam. Ilgstoši uz degvielas uzpildes stacijām vedām kafiju mazajos iepakojumos, jo tādējādi tiek saglabāts kafijas īpašais aromāts, bet, tā kā šī produkta patēriņš bija stabils, tad secinājām, ka šim nolūkam varam izmantot 7 kg daudzkārt izmantojamos traukus,” skaidro A. Tukulis. Viņš norāda, ka tieši daudzkārt izmantojamo trauku lietošana samazina iepakojuma patēriņu. „Degvielas uzpildes stacijās kafiju var liet savās krīzītēs un par to saņemt atlaidi, var arī izmantot vienreiz lietojamas kartona kafijas krūzītes, un bija arī iespēja kafiju ieliet ēdamajās krūzītēs, kas garšo kā cepums,” skaidroja A. Tukulis. Viņš norādīja, ka ir testēta cepuma garšas kafijas krūzītes noturība. „Atkritumi ir jāuztver kā izejviela kādam citam produktam,” tā A. Tukulis.

Mazāk plastmasas

„Mums gan pašlaik iepakojums nav ēdamas, bet ilgtspējas jautājumu kontekstā strādājam jau kopš 2014. gada,” uzsvēra gaļas izstrādājumu ražošanas AS Maag Latvija pārdošanas vadītājs Heino Lapiņš. Viņš norāda, ka tieši ilgtspējas kontekstā jau ir veikti daudzi pasākumi, savukārt 2025. gadā tiks pabeigta ražotne, kura no kūtsmēsliem ražos apmēram 8 miljonus m3 biometāna. „Samazinām plastmasas daudzumu, bet ēdams tas nav, jo ir jānodrošina pārtikas drošības un uzglabāšanas termiņa nosacījumi, šobrīd lepojamies ar šā gada investīcijām maltas gaļas iepakojumā, kur ir par 75% mazāk plastmasas, un tas ir pārstrādājams, tādējādi šogad tiks ietaupītas apmēram 20 tonnas plastmasas,” uzsver H. Lapiņš. Viņš arī vērš uzmanību uz tā dēvēto šķēlīšu produkciju, kur tiek samazināts gan pārtikas atkritumu apjoms, jo cilvēks var patērēt tik, cik vēlas, gan arī izmantots apmēram par 7 tonnām mazāk plastmasas.

Ietaupījums jāpierāda

„Ilgtspējas kontekstā var īstenot vairākus pasākumus, piemēram, samazināt CO2 pēdu lauku apstrādē, tāpat lauksaimnieki uzstāda saules paneļus un izmanto atjaunojamo elektroenerģiju, bez tam vienu un to pašu autotransportu (vilcējus), ko lieto graudu pārvadāšanai vēlā vasarā un rudenī, ziemā var izmantot šķeldas pārvadāšanai, tādējādi panākot augstāku darba efektivitāti un mazāku ietekmi uz vidi,” situāciju raksturo Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas ģenerāldirektors Rolands Feldmanis. Viņaprāt, zemniekus būt zaļākiem motivētu CO2 emisiju kvotu tirdzniecība, kuras ieviešanai ir vajadzīgi gan aprēķini, gan aprobācijas laiks, jo, sākot meklēt datus, ir jāzina to avoti, iespējams, piemērošanas koeficienti, un savs ietaupījums ir jāpierāda ar sertificētu ekspertu atzinumu. „Par katru saražoto biometāna tonnu būs iespēja saņemt attiecīgus sertifikātus, taču būtiskākais ir tas, kāda būs Latvijas valsts politika — vai šo izmantos Latvijas klimata neitralitātes mērķa sasniegšanai, vai arī būs brīvais tirgus un varēs to realizēt uz jebkuru pasaules valsti,” norādīja T. Auškāps. Viņaprāt, pašlaik ir ļoti daudz neskaidrību.

„Zaļā domāšana nāks visiem par labu, jo īpaši, ja Latvijā pieredzam lielgraudu krusu, ziņās redzam plūdus Slovēnijā, un tai pievērš arvien lielāku uzmanību visur, taču ilgtspējā ir arī pelēkā puse, piemēram, saistībā ar CO2 uzskaiti, jo ir vairākas metodoloģijas, kā to darīt, jo tikai pateikt, cik daudz izmešu ir samazinājis konkrēts uzņēmums, nebūs gana produkcijas pircējam ārvalstīs, un kā apliecinājumu tas prasīs sertifikātu, kas atkal nozīmēs konsultantus, kuri atkal prasīs uzskaites mehānismus, un kopumā tas prasa uzņēmumam gana jaudīgas investīcijas, papildu uzskaiti, kas ilgtermiņā var būt liels drauds Latvijas uzņēmumiem, kuri vēlas eksportēt,” tā H. Lapiņš. Viņš uzsver, ka jābūt kompleksam skatījumam — kā varam būt ilgtspējīgi un vienlaikus nezaudējam konkurētspēju eksporta tirgos, pretējā gadījumā ekonomiskā attīstība Latvijā būs apdraudēta.

Anketas atšķiras no izvēles

T. Auškāps vērš uzmanību, ka patērētāju attieksme pret ilgtspējīgiem produktiem sakņojas ne tikai viņu noskaņojumā, bet arī pirktspējā. Viņš pieļauj, ka ir liela nobīde starp cilvēku atbildēm anketās salīdzinājumā ar viņu rīcību, stāvot pie produktu plaukta veikalā, jo īpaši, ieraugot oranžās vai dzeltenās cenu zīmītes. „To varēja redzēt, vērojot kara Ukrainā izraisītās inflācijas sekas Latvijā, kad būtiski saruka pieprasījums pēc brīvībā turēto vistu olām (kuras maksā dārgāk) veikalos,” norāda T. Auškāps. Savukārt gaļas produktiem to izvēles brīdī spiediens uz ilgtspējību pieauga līdz ar Covid -19 pandēmiju un karu Ukrainā, kas šo tendenci samazināja, jo Baltijā ir ļoti izteikts jutīgums pret cenu līmeni. Nākotnē viss var mainīties, it īpaši, ja Eiropas Centrālās bankas noteiktās procentlikmes samazināsies un pirktspēja atgūsies.

Jāmaina pieeja

SIA Baltic Restaurants Latvia valdes loceklis Guntis Bredovskis norādīja, ka pārtikas atkritumu segmentā būtiskākais jautājums ir par publisko finansējumu, kas nozīmē lielu darbu ar ministrijām, dažādiem noteikumiem, lai to prasības un nosacījumi būtu maksimāli tuvāki vajadzībām. „Igaunijā no pirmās līdz divpadsmitajai klasei ir subsidēta ēdināšana, tā ir pēctecība jau 20 gadu garumā, un ēdinātāji zina, ka tieši tā arī būs nākamos 30 gadus, kas ļauj ne tikai pilnveidoties un attīstīties ēdinātājiem, bet arī iegūt labus rezultātus tieši attiecībā uz ēdiena atkritumiem,” uzsver G. Bredovskis.

Viņš norāda, ka ziemeļu kaimiņvalstu skolās ir pašapkalpošanās bufetes, kur skolēns uz sava šķīvja paņem to, ko vēlas, un tik daudz, cik grib, bet Latvijā nav pēctecības, ir dažādi apkalpošanas un finansēšanas modeļi (daudzus gadus samaksu neindeksē, tad vienā brīdi kādai daļai to atņem pavisam), un rezultātā neviens īsti nezina, kas un kā Latvija būs nākotnē. „Pašlaik Igaunijā ir 2,5 reizes mazāk pārtikas atkritumu no skolēnu šķīvjiem nekā Latvijā, kas atkal ietekmē gala cenu, to padara augstāku, jo neesam tik efektīvi,” tā G. Bredovskis. „Jau pirms kādiem gadiem pieciem ir ieviesta kafijas pirmdiena, kur ierodoties ar savu krūzīti, pircēji iegūst 10% atlaidi. Liels izaicinājums ir pārtikas atkritumu samazināšana, ko neredz viesi, bet tas ietekmē ēdienu pašizmaksu. Stingri sekojam līdzi kalkulācijām, termiņiem, pasūtām tik, cik vajag, tik, cik prognozēts, ka izlietos, nevis par daudz, lai beigās nenākas kaut ko mest ārā,” skaidro ēdināšanas zīmola Ezītis miglā līdzīpašnieks Ernando Gammara. Viņš atzīst, ka savā ziņā videi draudzīgs un ietaupīts iet roku rokā.

Vienlīdzīgi konkurences nosacījumi

„Ilgtspējas kontekstā lielākais izaicinājums ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi, jo konkurējam globālā tirgū — 40 % no savas produkcijas piegādājam uz Eiropu, kur vienlaikus ir atvērts tirgus trešo valstu olu ražotājiem, kuriem nav jāievēro tās prasības, kādas ir ražotājiem Eiropā, kā dēļ esam neapskaužamā situācijā,” skaidro SIA Alūksnes putnu ferma valdes priekšsēdētājs Hermanis Dovgijs. Viņš norāda uz vēl kādu būtisku faktoru, proti, valsts atbalsta saņemšanas laiks, ko pēc Covid-19 pandēmijas Polijas un Lietuvas ražotāji saņēma pēc mēneša, bet Alūksnes putnu ferma - pēc pusotra gada. Protams, atbalstu pēc kara sākšanās Ukrainā kaimiņi saņēma pēc mēneša, Latvija - pēc pusgada. „Tas ir progress, taču tik un tā ilgi, jo būtiskākais ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi,” uzsvēra H. Dovgijs.