Zemes platību, kurā dominē lauksaimniecībā izmantojama zeme, īpašumā varēs iegūt tikai persona, kurai tas ir nepieciešams, lai attīstītu ražošanu. Šāda norma likumā «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» ir akceptēta valsts sekretāru sanāksmē.
Protams, ņemot vērā, ka minētais jauninājums vēl tiks vētīts gan valdībā, gan parlamentā, to sabojāt vēl ir pietiekami daudz iespēju, tomēr jāatzīst, ka doma ir pareiza.
Tā nu ir iznācis, ka Latvijas teritorijā esošajās zemes dzīlēs nav ne naftas, ne rūdas, ne citu labumu, ko iegūstot un pārdodot diezgan būtiski var uzlabot valsts budžeta ieņēmumu daļas apmērus. Tādējādi, lai cik tas patētiski arī skanētu, zeme un meži ir teju vienīgie mūsu nacionālie dārgumi, un tas nozīmē, ka arī to apsaimniekošana ir jāveic maksimāli racionāli. Bieži ir spriests, vajag vai nevajag ļaut lauksaimniecībā izmantojamo zemi Latvijā iegādāties ārzemniekiem. Taču šeit faktiski vairs nav runas par to, kāda ir pircēja nacionalitāte, izcelsme, pilsonība un dzīvesvietas adrese, bet gan par to, vai konkrētā persona spēj parādīt nopietni izstrādātu biznesa plānu turpmākajai zemes apsaimniekošanai, apliecinot, ka rēķinās ar noteiktām sankcijām, ja laika gaitā izrādītos, ka pircējs ir maldinājis valsti un neko ražot pat netaisās. Jāapzinās, ka zeme allaž ir bijis labs veids, kā naudu pelnīt ne tikai lauksaimniekiem, bet arī nekustamā īpašuma biznesmeņiem, kuri pamanās nopirkt, kad cena ir zema, un mēģina pārdot, kad tā ir palielinājusies. Protams, brīvā tirgus ekonomikas apstākļos nevar liegt zemi, tāpat kā faktiski jebkuru citu īpašumu, pirkt un pārdot. Tomēr ir totāli neracionāli pieļaut, ka noteiktas zemes platības, kas stāv neapstrādātas laikā, kad tās var izmantot lauksaimnieciskajai ražošanai, tādējādi gūstot labumu valsts tautsaimniecībai kopumā. Nereti taču ir bijušas runas par to, ka veiksmīgākie Latvijas zemnieki labprāt apstrādātu lielākas zemes platības nekā šobrīd, bet to tā īsti nav. Un tas notiek laikā, kad, nedaudz pabraukājot apkārt pa Latviju, diemžēl joprojām var ieraudzīt visnotaļ daudz neapstrādātas zemes.
Ieviešot šādu normu, gan būtu jāparedz arī mehānisms, kā kontrolēt, lai apņemšanās izmantot zemi ražošanā tā arī nepaliktu tikai «uz papīra». Pretējā gadījumā mūsu valstī var uzrasties pietiekami daudz nekustamo īpašumu investoru – zemnieku, kuri teorētiski attīsta lauksaimniecisko ražošanu, bet praktiski labākajā gadījumā pāris reižu gadā appļauj zālīti vairāku hektāru platībā (un vēl mēģina pretendēt uz atbalsta maksājumiem).
Jāatgādina, ka esam jau piedzīvojuši laikus, kad auto servisi, juridiskie biroji un vēl dažāda cita veida uzņēmumi formāli skaitījās zemnieku vai zvejnieku saimniecības, lai tikai varētu saņemt noteiktus atvieglojumus no valsts. Turklāt vajadzēja vairākus gadus, lai šo kļūmi novērstu. Kā mēdz teikt, no kļūdām ir jāmācās – ja ne citu, tad vismaz no savējām.