Premjeru sakodusi tā pati muša, kas pārējos valdības deklarācijas rakstītājus un citus ar nodokļu celšanas retoriku «sasirgušos»
Atliek pabrīnīties, cik vieglprātīgi valdības cilvēki bārsta frāzes par nodokļu sloga vieglumu, zemumu un niecību, to it kā samērot ar citām valstīm. Nodokļu deķis kārtējo reizi tiek purināts un kritizēts kā pārāk plāns. Nesen apstiprinātā valdība, it kā pirmo reizi būtu ar pīpi uz jumta, jau savā deklarācijā, lasot starp tās rindiņām, draud izraisīt ugunsgrēku nodokļu jomā. Medijos, neskopojoties ar izteikumiem par to, ka «pakāpeniski jāievieš nodokļu korekcijas», gozējas gan premjers, gan jaunā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, kurai taču būtu jāapzinās, ka mutes dzisināšana nevietā var maksāt ar nošļūkšanu no reitinga kalna, jo iepriekš ekonomikas ministres ampluā viņa tika vērtēta kā populārākā Ministru kabineta locekle. Nenoliedzami, finanšu ministra postenis ir ievērojami sarežģītāks. Mīlēt finanšu ministru laikam gan būtu aptuveni tas pats, kas no sirds nopriecāties, krūmos ieraugot ceļu policistu. Pašlaik izskatās, ka politiķi pavasarīgās noskaņās jau «gatavo augsni», pa pilienam sabiedriskajā telpā pilinot apgalvojumus par nepieciešamību pēc nodokļu kārtējās pieaudzēšanas. Tomēr nespējai nodrošināt nodokļu efektīvāku iekasēšanu, PVN krāpnieku iegrožošanu un ēnu ekonomikas apkarošanu nevajadzētu nozīmēt brutālu nodokļu pieauguma piesaukšanu valdības deklarācijā un pat ne izteikumu līmenī.
Kā nekā jau pašlaik darbaspēka izmaksas šajā «zemo nodokļu valstī» ir iespaidīgas. DB jau vairākkārt ir pētījis, ka darbinieks visdārgāk darba devējam starp Baltijas kaimiņzemēm izmaksā tieši Latvijā. Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme Latvijai un Lietuvai atšķiras par 8%. Noturīgas nodokļu politikas neesamība nozīmē arī bremzes konkurētspējai. Nodokļu deķi vajadzētu atstāt mierā un lieki nepurināt, bet valstij trūkstošo naudu spiedīgu vajadzību apmierināšanai meklēt, piemēram, samazinot valsts pārvaldes apkalpošanas izmaksas. Investors, kurš mūsu reģionā meklē valsti, kurā ieguldīt, Latviju, visticamāk, neizvēlēsies tieši mūsu politiķu vērtējumā «zemā» nodokļu sloga dēļ. Bez investoriem, toties ar lepni paceltiem nodokļiem. Diez ko neizklausās pēc spožas nākotnes.
Tādi paši pretmeti ir jau pieminētajā valdības deklarācijā. Piemēram, par nopietnu taču it kā uzskatāmajā dokumentā teikts, ka «Latvijai ir svarīgi, lai ģimenēs dzimst bērni» un «pieaugot bērnu skaitam ģimenē, palielinās nepieciešamība pēc dzīvojamās telpas». Pašķirstot dokumenta lapas, acīs burtiski ieduras pretruna solījumā īstenot nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz ienākumiem no kapitāla un kapitāla pieauguma, uz patēriņu, uz nekustamo īpašumu un uz dabas resursu izmantošanu. Tomēr loģiski, ka ģimenei ar trim bērniem taču vajag lielāku mitekli nekā ģimenei ar vienu bērnu vai bez neviena. Nekustamā īpašuma nodokļa palielināšana tikai palielināšanas pēc nav godājama arī tāpēc, ka var iedragāt pieticīgāk dzīvojošās sabiedrības daļas spēju norēķināties par savu mājokli vai pat potenciāli izlikt agrākos īpašniekus uz ielas. Tāds ir nepanesamais Latvijas nodokļu sloga vieglums.