EK izvirzītā apsūdzība Gazprom pelna ievērību, taču Latvijas gāzes patērētājus pagaidām neietekmēs
Pirms vairāk nekā trim gadiem uzsāktā Eiropas Komisijas izmeklēšana pret Krievijas gāzes gigantu Gazprom vainagojusies ar apsūdzību par to, ka šis uzņēmums savu gāzes monopolu pret vairākām Austrumeiropas valstīm, tostarp Latviju, izmantojis ļaunprātīgi, un mēs tādējādi esam maksājuši par gāzi vairāk, nekā tas būtu tad, ja Gazprom būtu pieturējies pie Eiropas Savienības tirgus nosacījumiem. Pirmais jautājums, protams, tagad ir, vai Eiropas Komisijas apsūdzība nozīmē, ka turpmāk par gāzi mēs maksāsim lētāk? Daži eksperti apgalvo, ka Gazprom dusmu dēļ tagad maksāsim tieši dārgāk, taču tik vienkāršoti uz situāciju nevar skatīties.
Pirmkārt, šis, protams, ir Eiropas Komisijas politisks solis, jo vai gan citādi ar EK Konkurences direktorāta lēmumu, kurš faktiski bija pieņemts jau pagājušā gada vasaras beigās, būtu gaidīts līdz šā gada pavasarim?
Otrkārt, zināms laiks vēl paies arī abpusējās sarunās ar Gazprom, pirms (ja) tiks pieņemti kādi konkrēti soda mēri, taču gāzes cenu Latvijai tas tiešā veidā neietekmēs nekā. Tikpat labi varētu jautāt, kā Latvijas patērētājus ietekmē Eiropas Komisijas vēršanās pret Microsoft vai Google. Gāzes cena Latvijas patērētājiem var samazināties dažādu globālo ģeopolitisko procesu ietekmē, kas veicinātu vēl tālāku naftas cenas krišanos, taču tā var arī pieaugt eiro vājuma dēļ pret ASV dolāru. Tāpat zināmu ietekmi uz Gazprom gāzes cenu varētu atstāt alternatīvas gāzes piegādes, taču kamēr Latvijas politiķi gāzes tirgu atvērt nav gatavi un nav izveidota atbilstoša infrastruktūra, lai šāds gāzes tirgus vispār varētu reāli eksistēt, EK un Gazprom duelis vērtējams kā politiska cīņa viņu pašu starpā.
Taču nevar noliegt, ka Eiropas Komisijas apsūdzība pret Gazprom vienlaikus ir arī vēstījums – Austrumeiropa mums ir svarīga. To apliecina arī nesen publicētais Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) ziņojums par situāciju enerģētikā bijušajās padomju valstīs. Galvenais secinājums, ka šajās valstīs ir slikta energoinfrastruktūra, reģionāla sadarbība principā neeksistē un investīcijas enerģētikas sektorā trūkst, jo subsīdiju dēļ enerģija ir pārāk lēta. Taču vienlaikus tiek iezīmēts tas, ka šis reģions – īpaši Kazahstāna, Turkmenistāna, Azerbaidžāna un Uzbekistāna lielo naftas un gāzes resursu dēļ rietumiem ir ārkārtīgi interesants.
Savukārt Ukraina un Gruzija ir būtiskas kā tranzītvalstis. Baltija šajā ziņojumā kā ES dalībvalstis tiek apskatītas atsevišķi. Lai nu kā, politisko un arī tīri ekonomisko iemeslu dēļ uzmanība Austrumeiropas reģionam pašlaik ir pievērsta liela un mums to vajadzētu izmantot. Šis ir brīdis, kad panākt naudu arī Latvijas infrastruktūrai un īstenot, iespējams, jau ilgi apspriestus, bet tā arī nerealizētus projektus. Protams, tam vajadzīga zināma apsviedība un politiskā griba.