Valsts civildienesta reformu vīzija var apmigloties līdz ar Mārtiņa Krieviņa aiziešanu no Valsts kancelejas direktora amata
Varbūt paša rosinātā reforma Valsts kanceleju skārusi pašu pirmo, jo, neskatoties uz Krieviņa profesionālajām dotībām, daudziem varētu būt grūti atbildēt uz ļoti konkrētu jautājumu – kādas īsti ir (bija un būs) šīs iestādes funkcijas un cik pamatots tās 5,237 milj. eiro lielais budžets?
Klusuciešana par notikuma apstākļiem gan no jau no bijušā darba ņēmēja, gan tiešā darba devēja puses liek domāt par darba attiecību pārtraukšanas savādajiem apstākļiem. Acīmredzot, kāda no iesaistītajām pusēm ir rīkojies ļoti impulsīvi. Izskanējuši vien daži minējumi par to, ka premjera vaigs «jau ilgstoši nav bijis apmierināts ar Krieviņa darbu». Diemžēl premjers ir izvēlējies taktiku šo krīzi pārvarēt, iebāžot galvu smiltīs un neskaidrojot, kas tieši izraisījis premjera tik auglīgas dusmas, kas spēja nosvilināt darba attiecību tiltu ar valsts augstāko ierēdni. Nesaprašanās abu kungu starpā gan esot gruzdējušas jau iepriekš, un iemeslu jau netrūka, piemēram, KNAB priekšnieka neauglīgie meklējumi. Zīmīgi, ka pēc nedēļas beigsies pieteikumu pieņemšana jaunajā konkursā uz KNAB vadītāja amatu. Arī VID ģenerāldirektora konkurss nebija personāla atlases paraugstunda, bet pēc Maksātnespējas administrācijas vadītāja lūkoja pat trīs kārtās.
Pēc notikušā gan vairs nav pārliecības, ka premjers ir personiski ieinteresēts, lai padzītā Valsts kancelejas vadītāja prezentētā valsts pārvaldes reforma vispār notiktu. Kučinskis paspējis panievāties par Krieviņa «publiski paustajiem paziņojumiem», liekot noprast, ka reforma ne tuvu nenoritēs kā pa sviestu, bet tiks piesaistīti «eksperti» un «darba grupas», kas vērtēs un pārvērtēs, kas ir kas un vai sviests ir sviests. Varbūt nonāks pie atziņas, atsaucoties uz marta sākumā piedzīvoto jūkli VID, kas nespēja tikt galā ar klientu pieplūdumu, ka valsts pārvalde kļūtu efektīvāka, ja publiskā nauda barotu vēl vairāk darbinieku. Nespējot sakārtot ceļus, varētu pie katras bedres nostatīt ierēdni atstarojošā tērpā, lai autovadītājiem no ceļa negludumiem būtu iespēja vieglāk izvairīties.
Tādiem arī nevajadzētu maksāt tos tūkstošus, ko Krieviņš pieprasīja stratēģiskos amatus ieņemošajiem, piemēram, VID vadītājam. Biznesa pasaules pieredze liecina, ka atalgojums korelē ar darba rezultātiem, un droši vien Krieviņam taisnība, ka labāk lai par valsts pārvaldi gādā profesionāla specvienība, nevis dažādi motivētā obligātā iesaukuma armija. Varbūt ar šiem un citiem izteikumiem nu jau bijušais Valsts kancelejas vadītājs izpelnījās valdības vadītāja neizpratni, jo kanceleja ne gluži pildspalvas un dzēšlapas nodrošināja un ar kafiju Ministru kabineta sēdes apgādāja, bet pa laikam ar Krieviņa muti iebrauca sava tiešā priekšnieka – premjera – «dārziņā».
Priekšnieka neklausīšana acīmredzot tikusi uztverta gandrīz kā valsts nodevība. Var gan piekrist arī argumentiem par to, ka drīzāk vajag cilvēku, kas spēj labāk izprast valsts pārvaldes struktūru, nevis tikai rīkoties ar kalkulatoru. Sausais atlikums – šajā amatā, kā ikvienā, nav nepieciešams procesa nodrošinātājs, bet darītājs.