Trampa rīcība likusi Eiropai saprast, ka tā vairs nevar pilnībā paļauties uz ASV drošības garantijām un tai pašai jāuzņemas lielāka atbildība gan par savu drošību, gan par atbalstu Ukrainai. Šis vairs nav tikai modinātāja zvans, bet gan baznīcas zvanu duna, kas pieprasa ātru un izlēmīgu rīcību. Iespējams, ka jaunā Vācijas kanclera vadībā ES varēs nostiprināt savu ģeopolitisko lomu, jo Eiropai ir nepieciešams spēcīgs politiskais līderis un vienota vīzija.
Taču līdz tam mums vēl ir jānonāk. Priekšā stāv būtisks jautājums – vai daļa Rietumeiropas un Centrāleiropas valstu spēs pārorientēt savus ekonomiskos modeļus, kas līdz šim lielā mērā balstījās uz lētu enerģiju, bet tagad zaudē savu efektivitāti.
Jaunu enerģētikas un izejvielu meklējumos neapšaubāmas līderes ir Skandināvijas valstis un Polija, kas jau ilgstoši brīdināja par Krievijas radītajiem draudiem, kamēr Rietumi to ignorēja. Atsevišķas Eiropas valstis joprojām pērk Krievijas sašķidrināto gāzi, uz kuru sankcijas neattiecas. “Financial Times” norāda, ka 2024. gadā rekordu Krievijas gāzes importā sasniegušas Francija, Spānija, Nīderlande un Beļģija. Tiesa, arī Ungārija un Slovākija ir pilnībā atkarīgas no Krievijas gāzes piegādēm.
No Baltijas valstīm Lietuva jau agrāk ar agresorvalsti tirgojās samērā piesardzīgi. Vēl 2021. gadā Lietuva importēja aptuveni 49 % gāzes no Krievijas, kas, ņemot vērā valsts ģeogrāfisko novietojumu, bija zems rādītājs. Igaunija un Latvija no Krievijas importēja attiecīgi 95 % un 90 % gāzes. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka dabasgāzes loma Baltijas enerģētikas tirgū ir atšķirīga: Igaunijā dabasgāze veido ap 10 % no visas enerģijas, Lietuvā – ap 20 %, bet Latvijā – ap 15 %. Tik un tā Baltijas valstis spēja ātri pārtraukt Krievijas gāzes importu, lai gan sākumā vajadzēja pārdzīvot milzīgas apkures cenas.
Februāra sākumā Baltijas valstis beidzot atslēdzās no Krievijas elektrotīkla un kļuva enerģētiski pilnībā neatkarīgas no sava austrumu kaimiņa. Tajā pašā laikā daļa Rietumeiropas valstu, ieskaitot Vāciju, saskaras ar nopietnām strukturālām problēmām.
Lētajai gāzei izrādījās dārgas sekas. Rietumiem papildu izaicinājumus sagādā arī demogrāfiskās problēmas, migrācija un aktīvā konkurence ar Ķīnu. Lai arī pastāv vajadzība samazināt atkarību no Krievijas, praktiski to ir grūti realizēt. Problēma ir Vācijas milzīgā loma – tā veido 24 % no ES ekonomikas, tāpēc mēs šobrīd esam Vācijas tuvredzības upuri. Ja ES galvenais ekonomikas dzinējs darbosies tukšgaitā, arī citi būs spiesti cīnīties.
Vācijas ekonomikas izaugsme tieši ietekmē Zviedrijas ekonomiku, vienlaikus gan Zviedrija, gan Vācija ir nozīmīgi Latvijas un Lietuvas ārējās tirdzniecības partneri. Pastarpināti tas skar arī Igauniju, kuras lielākie tirdzniecības partneri ir Somija un Zviedrija. Baltijas eksporta pieaugums ir tieši atkarīgs no Vācijas un visas ES ekonomikas attīstības.
Tāpēc aktuāls ir jautājums – kurp virzīsies Vācijas ekonomika? Mēdz teikt: jo vēlāk izteikta prognoze, jo pesimistiskāka tā var būt. Janvāra beigās izteiktās prognozes liecina, ka 2024. gadā Vācijas ekonomikas izaugsme sasniegs tikai 0,3 %, kas būtībā nozīmē stagnāciju. Diemžēl šīs nav labas ziņas Baltijai un mums tuvākajiem kaimiņiem – Latvijā Finanšu ministrija jau pazeminājusi 2025. gada iekšzemes kopprodukta izaugsmes prognozi no 2,9 % uz 1,2 %, līdzīgi arī Somijas prognoze samazināta līdz 0,8 %, bet Zviedrija plāno 2 % izaugsmi. Tikmēr Lietuvas centrālā banka lēš, ka ekonomikas izaugsme varētu sasniegt 3,1 %, bet Igaunijā – 1,6 %.
Enerģētikas krīzes pārvarēšanai nepieciešami ātri lēmumi, taču zaļā pāreja ierobežo Vācijas iespējas. Zaļo partijas zemais atbalsts nesenajās parlamenta vēlēšanās skaidri liecina, ka vēlētāji nav piedevuši atomenerģijas staciju slēgšanu.
Viena no lielākajām cerībām Eiropas ekonomikai ir aizsardzības industrija. Jau šobrīd gan Baltijas valstis, gan Skandināvija un Polija ne tikai palielina savus aizsardzības budžetus, bet arī no aizsargājamas teritorijas pašas kļūst par sargātājām. Nepieciešams, lai stiprinātos arī pārējā Eiropa. Šie trīs gadi rāda, ka patiešām grūtās situācijās Eiropa spēj ātri pieņemt nepieciešamos lēmumus. Trampa jaunie tarifi, iespējams, veicinās aizsardzības budžetu palielināšanu.
Ja Eiropa patiešām nolems nopietni investēt aizsardzības rūpniecībā, tas varētu kļūt par spēcīgu stimulu arī citām nozarēm, jo īpaši Vācijā.
Pieaugošo risku un drošības izaicinājumu dēļ Eiropa aizvien vairāk militarizējas. Valstis aktīvi palielina aizsardzības budžetus – no 2021. līdz 2024. gadam Eiropas aizsardzības izdevumi ir pieauguši par 30 %. Tas ietver jauna aprīkojuma iegādi un investīcijas zinātniskajos pētījumos un attīstībā.
Visstraujākais aizsardzības budžeta pieaugums no visām NATO valstīm fiksēts Polijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Dānijā, Ungārijā un Čehijā. Tikmēr Spānija, Itālija, Portugāle un Beļģija budžetu ir palielinājušas minimāli – šo valstu aizsardzības finansējums vēl nav sasniedzis NATO noteikto 2 % no IKP.
Vienlaikus NATO jau runā par 5 %. Samērā strauji savu aizsardzības budžetu palielina arī Lielbritānija un Vācija, bet situācija var mainīties, kad pie varas nāks jauni cilvēki – vēlēšanās tikko uzvarējušais Frīdrihs Mercs plāno paaugstināt budžetu līdz 3 % no IKP, bet notikumu gaita vēl nav skaidra.
Domājams, ka Donalds Tramps un valstis, kurām ir lielāks risks ciest no Krievijas agresijas piespiedīs kūtrākās valstis palielināt savus aizsardzības budžetus. Neaizmirsīsim, ka karš Ukrainā veicināja Zviedrijas un Somijas pievienošanos NATO, kas bija ārkārtīgi svarīgi Baltijas valstīm. Šis solis ir ievērojami stiprinājis Ziemeļeiropas flangu.
Atliek tikai cerēt, ka atsevišķas Eiropas valstis beidzot sapratīs, ka miera laika dividenžu tuvākajā laikā nebūs un, ja vēlamies izvairīties no kara, tam ir jāgatavojas. Izskatās, ka dodamies pareizajā virzienā, bet vajadzētu vēl pielikt soli.
