Novembrī Latvijas patērētāji maksās par gāzi vairāk nekā jebkad agrāk; ja ziema būs silta, ir cerība, ka gāze varētu maksāt zem 70 eiro par megavatstundu (EUR/MWh).
To intervijā DB norāda AS Latvijas Gāze Tirdzniecības departamenta vadītājs Egīls Lapsalis. Viņš skaidro, ka šobrīd mēs esam nonākuši situācijā, kurā ar vietējiem procesiem nekādā veidā nevaram ietekmēt gāzes cenu. Pirms tirgus atvēršanas mums šāda iespēja bija, taču pašlaik cena ir piesaistīta biržas indeksam, kā rezultātā mēs esam spiesti maksāt tikpat, cik visi pārējie, teic E. Lapsalis, piebilstot, ka tik mazam tirgum kā Latvija gāzes tirgus atvēršana nav nākusi par labu.
Energoresursu cenu kāpums pēdējā laikā ir viena no visvairāk apspriestajām tēmām. Īsumā – kas ir galvenie iemesli, kāpēc šobrīd par resursiem maksājam dārgāk?
Šobrīd Eiropā ir liels gāzes deficīts, un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, ja salīdzina ar pagājušo gadu, par aptuveni 20 miljardiem kubikmetru ir samazinājusies gāzes ieguve Eiropā. Otrkārt, šā gada pavasarī Eiropā aptuveni mēnesi vēlāk beidzās gāzes izņemšana no krātuvēm un attiecīgi par mēnesi vēlāk sākās arī gāzes iesūknēšana, kā rezultātā kopējais krājumu apjoms Eiropas pazemes gāzes krātuvēs samazinājās vēl par aptuveni astoņpadsmit miljardiem kubikmetru.
Gāzes deficītu veicināja arī sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) tirdzniecība uz Āziju un Latīņameriku. Eiropa nav premiālais tirgus gāzes ražotājiem, kur LNG iespējams pārdot par maksimāli dārgāko cenu, tāpēc apmēram deviņi miljardi kubikmetru no Eiropai paredzētās gāzes ir nonākuši Āzijā un Latīņamerikā, vēl vairāk palielinot kopējo gāzes deficītu. Salīdzinot ar 2020. gadu, Eiropā ir pieaudzis arī pieprasījums pēc dabasgāzes ražošanai.
Kas attiecas tieši uz gāzes cenu Latvijā, jāatceras, ka šobrīd mēs maksājam to cenu, kas ir tirgū, un par to mums paldies jāsaka tiem politiķiem, kuri dedzīgi aicināja atvērt Latvijas dabasgāzes tirgu un cenas piesaistīt biržas indeksiem. Pirms tam visos gāzes importa līgumos Baltijas reģionā gāze tika iepirkta pēc formulas, kas balstījās uz naftas produktu vidējām svērtajām kotācijām sešu mēnešu periodā. Vēl vairāk – pie iepriekšējā jūtamākā cenu kāpuma regulētā tirgū ar piegādātāju tika panākta vienošanās kotāciju periodu pagarināt līdz deviņiem mēnešiem, kā rezultātā gala lietotāji tika pasargāti no tūlītēja un būtiska cenu pieauguma. Šī iemesla dēļ cenu kāpums toreiz nebija tik jūtams.
Šobrīd visi iepirkuma un tirdzniecības līgumi ir piesaistīti TTF biržas indeksam. Importētājiem Baltijā nav vairs nekādu iespēju cenu kontrolēt – gāze maksā tik, cik maksā. Bez tam jāatceras, ka TTF biržā gāzi nepērk un nepārdod tikai patēriņa vajadzībām, tur notiek tūkstošiem dažādu darījumu, ko veic arī tā saucamie treideri. Tā ir gāzes tirdzniecība uz papīra, un liela daļa no šiem darījumiem ir spekulatīvi, bet tie būtiski ietekmē dabasgāzes iepirkšanas cenu arī tiem, kuri šo resursu iepērk patēriņam.
Protams, brīžos, kad cena biržā ir zemāka, arī mēs uzreiz maksājam mazāk, bet tas neveicina stabilitāti gada vai kaut vai apkures sezonas griezumā. Oktobra nogalē raisījās diskusijas par to, ka Eiropa gāzi varētu iepirkt kolektīvi, uz ilgtermiņa līguma pamata. Pēc būtības tas nozīmē atgriešanos pie tā, kur mēs jau bijām.
Sanāk, ka tirgus atvēršana bija kļūda?
Katrā ziņā tik mazam tirgum kā Latvija tas ilgtermiņā nav nācis par labu. Baltijas reģionā bija un ir palikuši tikai trīs lieli gāzes importētāji, pārējie ir pārpircēji, kuriem tirgus atvēršana ir ļāvusi nopelnīt uz galalietotāju rēķina. Ilgtermiņā tik mazs tirgus no tā neko neiegūst.
Visu rakstu lasi 2.novembra žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
