Kreditēšanas veicināšanu Latvijā varētu salīdzināt ar ķeblīti, kuram ir trīs kājas. Ja tam ielūzušas visas trīs, tad nevar cerēt, ka, salabojot vienu, viss pārējais arī automātiski atrisināsies. Proti, tās veicināšana nav atkarīga tikai no bankas, sava loma ir arī valstij un pašiem aizņēmējiem – uzņēmējiem vai privātpersonām.
Droši vien jāsāk ar to, kas man tuvāk – ar banku sektoru. Ko cilvēki sagaida no bankas? Piecos vārdos – izcilu servisu un labu cenu, ko lielā mērā var sasniegt ar tehnoloģijām.
Izcils serviss savā būtībā ir ātra bankas reakcija, viegla sasniedzamība telefoniski un digitāli un operatīva pieteikumu izskatīšana. Nemaz neizklausās tik sarežģīti? Taču tur ir savas blaknes.
Digitalizācija ir šā laikmeta prasība, tomēr mēs “Bigbank” uzskatām, ka automatizācija nedrīkst būt pašmērķis. Jā, mēs esam sakārtojuši kredītu izsniegšanas procesus tā, lai aizdevums būtu pieejams pat dažās minūtēs, taču mūsu filozofija paredz, ka robotizācijai jābūt orientētai uz tehniskiem procesiem. Tas samazina izmaksas pakalpojumam, attiecīgi dod labāku cenu, un uzlabo klientu apkalpošanas kvalitāti.
Tomēr, manuprāt, ir jāpatur prātā, ka klienti ir emocionālas būtnes, kuri augstu vērtē personisku attieksmi, īpaši attālinātās saziņas kanālos. Automatizētas atbildes un roboti spēj nodrošināt ātrumu un efektivitāti, tomēr nevar aizstāt konsultāciju ar īstu cilvēku, kurš patiesi ieklausās, saprot un sniedz atbildi pēc būtības. Gana daudz finanšu iestāžu ir aizslēpušās aiz virtuālajiem asistentiem un pazaudējušas šo cilvēcību.
Manuprāt, tieši cilvēcība un empātija var būt atslēga kreditēšanas paaugstināšanai arī uzņēmējdarbībā. Sabiedrība sagaida, ka bankas vairāk uzticēsies biznesa idejām, jo tām vajag drosmi, it sevišķi, ja ir runa ir par ko inovatīvu. Taču, ko mēs bieži redzam, ka šo drosmi diezgan pamatīgi apķīlā. Kā to risināt? Ar iedziļināšanos konkrētajā projektā.
Mazākas finanšu iestādes parasti spēj iedziļināties biznesa idejās un būt elastīgākas, jo mazām bankām ir laiks un resursi, lai katru klientu izprastu individuāli. Protams, arī mums jāievēro līdzsvars starp risku un stabilitāti, lai aizsargātu ne tikai bankas, bet arī mūsu noguldītāju intereses, taču mēs esam gatavi atbalstīt uzņēmumus ar potenciālu un drosmi.
Taču, kā jau teicu, ne viss ir banku – mazu vai lielu – rokās. Loma ir arī valstij, kas veido regulējumu un savā ziņā nosaka, kāda būs kreditēšanas vide, cik daudz būs konkurences, kā cilvēki varēs saņemt informāciju un salīdzināt piedāvājumus.
Mana pārliecība ir gluži vienkārša, patērētājam ir jābūt tiesībām izvēlēties un informācijai ir jābūt atklāti pieejamai. Mazliet pozitīva optimisma vieš tas, ka oktobra sākumā Saeima konceptuāli atbalstīja grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas varētu atcelt patērētāju kreditēšanas reklamēšanas aizliegumu.
Ir svarīgi atcerēties, ka kreditēšanas reklāmas mērķis nav tikai pārdošana, tās mērķis var būt arī mudināt salīdzināt, pamēģināt jaunus partnerus, un beigu beigās arī potenciāli klients var ietaupīt, nevis “iekrist parādu jūgā”.
Protams, šeit jūs varētu teikt, kas liedza bankām iedot savu labāko cenu arī bez reklāmas? Vienkāršiem vārdiem runājot, – cilvēku dabiskais slinkums un salīdzinoši stereotipiska domāšana. Un te mēs nonākam pie “kreditēšanas veicināšanas ķeblīša” trešās kājas – cilvēkiem, un ar to es domāju gan privātpersonas, gan uzņēmējus.
Finanšu pratība ir stūrakmens tam, lai aizņemšanās būtu atbildīga, lai cilvēki zinātu, kā salīdzināt dažādus piedāvājumus, un laiku pa laikam būtu motivēti “izrevidēt” savu pakalpojumu sniedzēju, tai skaitā arī banku piedāvājuma konkurētspēju. Mani novērojumi liecina, ja vien tas ir iespējams, cilvēki lielākoties izvēlas vienkāršāko risinājumu, arī attiecībā uz finanšu pakalpojumiem. Proti, visbiežāk nenotiks dažādu piedāvājumu salīdzināšana, labākā varianta meklēšana, ja vien par to nebūs pieejama informācija un daudz, jo tas piespiež domāt, ka, iespējams, kādam var būt izdevīgāka procentu likme vai citi nosacījumi. Ja reklāmas nav, tad šķiet, ka arī citiem nekā īpaši labāka nebūs. Tā cilvēks izvēlēsies iestaigāto taciņu, vai – neizvēlēsies neko, ja šķitīs, ka arī “iestaigātā taciņa” nesniedz labāko risinājumu.
Finanšu pratībai ir jābūt integrālai izglītības daļai pamatskolā un vidusskolā, jo cilvēkam ir jāspēj izvērtēt riskus, saprast dažādu finanšu produktu atšķirību un spēt izvērtēt ilgtermiņa ietekmi. Varbūt tam ir jābūt kādā “piespiedu–obligātā” kārtā, līdz kaut kādi ieradumi kļūst par mūsu ikdienas daļu?
Iespējams, tas arī uzlabotu lēmumus par to, kad cilvēki – privātpersonas vai uzņēmēji – izvēlas ņemt kredītu. Proti, kredītam būtu jākalpo izaugsmei, it sevišķi uzņēmēju gadījumā, nevis kā finansiālā cauruma ielāpam. Bieži esam saskārušies ar loģiku, kad uzņēmēji izlemj – ja man iet labi, tad pie bankas neiešu, bet, līdzko ir ieilgušas naudas plūsmas problēmas, tā vēršas pēc kredīta. Daudzos gadījumos loģiskāk būtu izaugsmē investēt aizņemtus līdzekļus, bet savējos – uzkrāt.
Es pilnībā ticu, ka sabiedrība ir nogurusi no ziņām, kas uzsver ceturkšņa vai gada peļņas rādītājus universālajās bankās, kamēr mazo banku finanšu rādītāji lielā mērā ir saglabājušies vēsturiskā līmenī. Mēs raugāmies uz citiem prioritārajiem rādītājiem – mūsu klientu apmierinātību un uzticību. Mazām bankām apmierināts klients nav tikai skaitlis, bet gan izdzīvošanas un izaugsmes pamats.
Veselīgam kreditēšanas tirgum vajag visu – konkurenci, kas dod iespēju arī mazākām finanšu iestādēm izteikt savu labāko piedāvājumu, kredītņēmēju ieradumu un izpratnes maiņu, savukārt valstij radīt priekšnosacījumus stabilitātei, paredzamībai un apdomīgai pieejai finansēm.
