Līdz ar lielāku finansējuma piešķiršanu šogad ir būtiski uzlabojusies veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, sarukušas rindas. Taču paveiktais ir tikai pusceļš un finansējuma pieaugumam ir jāturpinās arī nākamajos gados, intervijā DB uzsver veselības ministre Anda Čakša.
Fragments no intervijas
Cik lielā mērā jūs apmierina jaunais veselības aprūpes finansēšanas likums, kas pakalpojumu pieejamību padara atkarīgu no tā, va pacients ir sociālo iemaksu veicējs vai nē? Vai tas ir optimālākais risinājums?
Skatoties no ārsta pozīcijām, ideāli būtu, ja pietiktu finansējums, lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu tiem nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja runājam par manu ministres pozīciju, tad jāteic, ka visu neatkarības laiku veselības aprūpe finansēta pēc pārpalikuma principa. Pašreizējais lēmums ir politisks kompromiss, lai beidzot sāktu veidot ilglaicīgu un stabilu veselības aprūpes finansēšanas modeli. Ļoti smagās diskusijās tika panākts, ja veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu sasaista ar sociālām iemaksām, tad tam līdzi nāk arī papildus finansējums. Lietuvā no sociālām iemaksām veselībai tiek novirzīti 9%, Igaunijā – 12%. Latvijā tas ir tikai 1%. Ja jūs man jautājat, vai tas mani apmierina, vai tā ir ideālā versija – nē, bet labi ir tas, ka uz šā pamata var izveidoties stabila sistēma. Līdz šim bija lielas rindas, personāls pameta medicīnu, viss turpināja griezties kā tādā spirālē un risinājuma nebija. Šobrīd, lai arī daudzi saka, ka tas nav pareizs risinājums, tas tomēr ir solis pareizajā virzienā, tas ir tas, ko mūsu ekonomika var atļauties. Man bija ļoti svarīgi, lai minimālajā grozā ir primārā veselības aprūpe, kas arī ir panākts.
Ja kāds sociāli neapdrošināts cilvēks, kuram atteiks, piemēram, valsts apmaksātu speciālista konsultāciju, vērsīsies Satversmes tiesā, vai ir risks, ka pacientu šķirošanu atkarībā no tā, vai veiktas sociālās iemaksas, atzīs par Satversmei neatbilstošu?
Lietuvā bija šāda sūdzība, un Satversmes tiesa atzina, ka norma atbilst Satversmei. Viens no problēmjautājumiem gan ir par mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem, jo tas ir legāls nodokļu režīms. Iespējams, jādomā, par šā nodokļa likmes paaugstināšanu, lai mikrouzņēmēji būtu sociāli apdrošināti un varētu saņemt pilnu veselības aprūpes pakalpojumu grozu. Kamēr tas nav izdarīts, mikrouzņēmuma nodokļa maskātāji, tāpat kā jebkurš cits sociāli neapdrošināts iedzīvotājs, kuru neapdrošina valsts, var brīvprātīgi pievienoties sistēmai. Tas ir ļoti viegli izdarāms, turklāt apdrošināšanas maksājums gadā ir daudzkārt zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā.
Tajā pašā laikā Veselības ministrijai taču nav ne jausmas, cik daudzi no neapdrošinātajiem izvēlēsies veikt šo brīvprātīgo maksājumu. Īpaši 2020. gadā, kad tie būs vairāk nekā 200 eiro gadā.
Tā ir katra individuāla izvēle, un to mēs tiešām nevaram paredzēt.
Tādējādi plānot kaut kādus budžeta ieņēmumus no šīm brīvprātīgajām iemaksām arī ir stipri pāragri?
Taisnība. Taču, ja mēs skatāmies, cik valsts atvēl viena cilvēka ārstēšanai, tad iemaksas nav pat puse no šīs summas. Es kā ārsts saku, ka vēlos, lai visiem ir viss, bet mūsu ekonomikas iespējas diemžēl nav šādas.
Visu rakstu Virziens ir pareizs, taču apstāties nedrīkst lasiet trešdienas, 6.jūnija laikrakstā Dienas Bizness!