Reti kuras kompānijas šefs būs veicis savas organizācijas restrukturizāciju un zīmola identitātes maiņu bruņuvestē, jo veicamās reformas ir tik apjomīgas un tik ļoti pretējas organizācijas vēsturiskajai pieredzei, ka daudzi tās locekļi pašu reformatoru gribētu redzēt aukstu. Šis noteikti pretendē uz trakāko organizācijas reformas un zīmolvedības stāstu, kāds db.lv ir bijis lasāms.
Antonio Fernandess jeb King Tone bija ASV skaitliski lielākās bandas Latin Kings dekriminalizācijas un sociālās iekļaušanās reformas sludinātājs. 1996. gadā Ņujorkas bandas atzara dibinātājs King Blood, būdams mūža ieslodzījuma priekšā vieninieka kamerā, nodeva savu varu King Tone, kurš reorganizēja bandu pēc ļoti izstrādāta hierarhijas plāna ar mērķi kontrolēt, lai viņa nevardarbības, dekriminalizācijas un sociālā taisnīguma vēsts jeb, kā viņš pats saka, vēsts, «kā mīlestība izskatās bandā», tiktu sludināta, piekopta un rituāli godināta.
Ņujorkas Latin Kings banda King Tone vadībā (viņš sevi sauc par CEO – kompānijas šefu) divu gadu laikā pieauga par vairāk nekā 1000 piederīgajiem. Varas iestādes nenoticēja latīņamerikāņu bandas labprātīgajai dekriminalizācijai un tās pārejai no noziedzības uz «vienkāršu» civilo nepakļaušanos sociālo un politisko netaisnību priekšā. Tālaika mērs Rūdolfs Džuliani apsolīja King Tone «iesēdināt», un 1999. gadā viņam piesprieda no 12,5 gadu cietumsodu par konspirāciju un līdzdalību narkotiku tirdzniecībā. Par labu uzvedību viņu atbrīvoja pēc 10 gadiem.
Trīs gadus pavadījis vieninieka kamerā bez kontakta ar citiem cilvēkiem, Antonio Fernandess attīstīja savu Latin Kings restrukturizācijas plānu, kā to attiecināt uz jebkuras noziedzīgas grupas dekriminalizāciju un sociālo integrāciju. Pēc iznākšanas brīvībā Antonio Fernandess ir nodibinājis un vada konsultāciju kompāniju Grow Up Grow Out. Viņš ir konsultējis jauniešu iesaisti kopienu attīstībā vairākās vietās ASV, Ekvadorā un Eiropā.
Kā jūsu pieredze var tikt piemērota biznesam? Vai krimināla un bandas pieredze var tikt iztulkota legālas ekonomikas terminos?
Man vienmēr ir bijis modelis, kā es strādāju. Biznesa modelis. Kad es uzbūvēju savu heroīna impēriju, man tāpat nācās mācīties, kā būt labam heroīna dīlerim, un jau vēlāk es mācījos, kā tādam nebūt. Kad biju sīkais un bastoju skolu, es vēroju savu apkārtni, un es ievēroju, ka heroīniķiem no rītiem ir nelabi, jo viņiem vajag devu, un viņiem vajag devu vakarā, lai viņi varētu aizmigt un lai viņiem nebūtu nelabi. Kā es 15 gadu vecumā kļuvu par labāko heroīna dīleri? Jo es biju viņus labi vērojis.
Plāns bija tāds, ka es viņiem dodu dolāru par katru piegādāto klientu, bet par katriem desmit es viņiem dodu jau veselu devu. Tā nu viņi nāca pie manis 23:30, mēs pavilkām svītru zem dienas darba, viņi dabūja savu naudu un saņēma savu nakts devu. Kas notiks no rīta? Nekas, man būs šis tas arī rītam, tikai ierodies darbā. Heroīna «pārtikas ķēdes» zemākie slāņi ir ļoti nicināti, un viņus netur ne par ko. Es tāds nebiju, un viņi man atmaksāja ar to, ka es vienmēr zināju, kad tuvojas kruķi, un viņi man piegādāja klientus, kas nopērk pa 30 devām uzreiz. Viņi, kuriem neviens skaidrā prātā neuzticēsies, kļuva mans spēks.
Tas pats notika Latin Kings, jo es zināju mazākās lietas par mazākajiem. Es pazinu visnespēcīgākos un atdevu viņiem spēku. Man bija vēsts, kurai neticēja. Tad es vēroju, es pielāgoju vēsti, es pateicu to precīzāk. Kāds no līderiem neklausījās manu vēsti, bet es viņam teicu: klau, tev tur viens netiek galā ar darbiem, bet viņam varētu palīdzēt, pirms viņš nesastrādā mēslus un tev nesanāk sist paša brālim. Man bija vēsts, un ar šādiem gadījumiem tā apauga ar spēku, un tas ir tas, ko CEO dara.
Tu neuzņemies bosa lomu, jo tu esi boss. Tu uzņemies vismazāko lomu savā kompānijā, lai saprastu, kur lietas iet šķībi. Man patika būt apkopējam, jo viņš redz visu karti. Viņš redz, kur problēmas vēl tikai rodas. Es zinu vadītājus, kas seko principam – «dari visu, ko es saku, bez jautājumiem», bet mana attieksme ir – kas gan tās ir par muļķībām? Un ja mani sūta kādu nogalināt? Pat ja es esmu bandā, vai tas nozīmē, ka es nevaru paprasīt, kā to čali sauc un kādēļ tas tiek darīts? Ko viņš mums ir nodarījis? Ir jāvar to pajautāt.
Manā biznesa modelī ir galvenā ideja, ir mērķis, un tad ir jāpanāk pārliecība, ka katrs departaments ir sev personalizējis šo ideju un mērķi. Tad tā nav tikai mana ideja – tā ir jau viņu ideja. Es dodu cilvēkiem varu izteikt viņu domas par mērķi ‒ kā bandā ir jāizskatās mīlestībai?
Man, protams, interesē bizness, bet, turpinot sāktās paralēles, vai jūsu kā bandīta dzīves laikā mērķis bija nauda?
Sākumā bija. Bet katru reizi, kad es naudu noliku par augstāku mērķi, nekā mīlestība, es nekad nenopelnīju tik daudz, cik es biju domājis, ka es varētu nopelnīt. Tas vienkārši nenotika.
Kad es pārņēmu Latin Kings, es pirmo reizi apzinājos, ka nauda nav manas esamības mērķis. Kad es sāku kriminālista dzīvi, es ienīdu būt nabags. Un no nabadzības nīšanas es iemācījos ienīst bezspēcību. Es ienīdu, ka ir kāds, kurš jau ir izplānojis manu, nabadzīga Bruklinas latīņamerikāņa, likteni. Es ienīdu, ka viņu statistika un plāni teica: seši no jums desmit būs cietumā. Bezspēcība! Tāpēc iespēju došana (empower) kļuva par manu mērķi.
Es gribēju būt bagāts, bet ar iespējām. Un tad notika pārslēgšanās no naudas uz mīlestību un vērtībām, par kurām es jums stāstu, piemēram, godīgumu. Un es teicu – kāpēc gan mums necentrēties uz tām? Es mainīju savu fokusu, un es teicu pārējiem – hei, salīdzinām šo ar to, kas mums jau ir! Un 90% no maniem cilvēkiem mainīja fokusu – viņi sāka izvēlēties legālu darbu noziedzības vietā; viņi sāka izvēlēties demonstrācijas vardarbības vietā; viņi sāka izvēlēties sarunas strīdu vietā.
Biznesā vajag informāciju, novērojumus un darbību. Bet galu galā visvairāk ir vajadzīga drosme, jo drosmi vajag, lai pateiktu – jā, mēs to izdarīsim. Var būt visādas labas domas, bet, ja tās nepamēģina, tad tā arī paliek. Un Latin Kings ir bizness, ko mēs paveicām caur mēģinājumiem un kļūdām. Mēs šo zīmolu uzlabojām. Tā izskatās mīlestība bandā. Tā ir jāizskatās gala produktam – ka Latin Kings ir kareivīgi un spējīgi uz disciplīnu; spējīgi lūgt par saviem cilvēkiem; un spējīgi arī dot tiem iespēju. Un lai visiem ir skaidrs, ka pilsoniska nepakļaušanās būs tas, ko mēs darīsim, lai panāktu taisnību, un lai neviens par to nešaubās. Tas bija zīmols, ko es gribēju radīt. Biznesā ar zīmolu ir līdzīgi – jūs gribat, lai to pirktu, lai tam uzticētos un lai cilvēki zinātu tā vērtības.
Vai Donalds Tramps ir zīmols?
Tur vienojošais ir poza – jūtas un emocijas. Jūtas un emocijas pret kaut ko.
Vai tās ir baiļu emocijas?
Tas, ko pārstāv Trampa zīmols, ir bailes – spied uz bailēm, un cilvēki sabīsies tik ļoti, ka noticēs – jā, tu esi labākā no iespējamajām sekām. Latin Kings ir pretēji – mīlēsim tik daudz, lai mīlestības augļi atsver baiļu augļus. Bailes saka ‒ «Man liekas, ka Trampam ir jābūt manam prezidentam!» Tam pretēja ir nostāja, ka nav svarīgi, vai Tramps ir prezidents. Svarīgi ir, kas nāk laukā no viņa prāta un viņa mutes, Un kamēr tur laukā nenāks labas lietas, es negribu justies kā aktīvists ‒ es būšu aktīvists, kamēr tas tonis nemainīsies, jo tāds ir mūsu mērķis.
Latin Kings mērķis bija iestāties pret brutalitāti. Un tomēr – vai kādam mūsu kopienā par Latin Kings bija nevardarbīgs ieskats? Nebija, kamēr mēs neiestājāmies par māti, kuras dēlu bija nogalinājuši kruķi, un par kuru neviens pirms mums neiestājās. Viņa izvēlējās mūs, un tā bija liela uzvara. Viņa izvēlējās Kings, un tā bija mūsu uzvaras diena.
Uzvara gan nebija ilga. Jūs iesēdināja uz daudziem gadiem.
Kad Ņujorkas mērs Rūdolfs Džuliani mums uzbruka, tas bija sliktāk par mūsu tā laika sliktumu. Kad mēs kļuvām labāki, viņi palika pret mums sliktāki. Man personīgi tas beidzās ar 13 gadiem cietumā, no kuriem trīs bija vieninieka kamerā bez jebkāda cilvēciska kontakta.
Var jau bērnam uzbrukt par to, ka viņš ir dabūjis tikai astoņnieku desmit ballu skalā. Bet būtībā tas bija varas uzbrukums, lai manu piemēru nepadarītu pievilcīgu citām grupām, pirms tās kļūst politiskas.
Sistēma uzvarēja cerību, ko es saviem cilvēkiem gribēju dot ‒ pieņemšanu, izsišanos sabiedrībā. Un viņi teica – nē, labāk ieraujamies atpakaļ cietumu sienās. Mani tas sāpina, un runa nav tikai par Kings. Runa ir par to, kā vispār sākt procesu, kurā bandas atmet savu grupas kriminalitāti un tās vieta meklē sociālo atbalstu savai grupai. Es neesmu vadonis, es pat vairs neesmu ar Kings. Tiesa, viņi mani pieņem kā konsultantu, bet ne vairāk.
Es biju Ekvadorā, kur arī ir 2000 Kings, un viņi ir attīstījušies. Tas jau ir kā kults, un labais tajā ir vadmotīvs. Arī tur 20% līdz 30% aizvien izvēlas kriminālās darbības, bet, ja kruķi viņus vienudien savāks, tad viņi zina, ka ne jau tāpēc, ka viņi ir Kings, bet gan tāpēc, ka viņi ir noziedznieki. Tas gan nenozīmē, ka viņi tiks pamesti.
Es biju tiešām pārsteigts satikt Kings arī Londonā – imigrantus no Spānijas. Viņu jautājums bija – ko tu gribi, lai mēs darām? Nospraud mums mērķi! Lielais Amerikas krusttēvs ir ieradies – saki, kā tev izpatikt! Un es teicu: kad es atbraukšu pēc pieciem gadiem, lai jūsu būtu nevis astoņi, bet 20, un lai nevienam no jums visā Anglijā nebūtu neviena policijas protokola. Viņu reakcija bija: hm, tev vajadzēja izdomāt kaut ko lielāku. Un kas tas vispār ir? Vai tad mums nav jāizskatās tādiem, kādi Kings ir Ņujorkā ar visām savām krāsām un visu to? Nē, esiet tādi, kādiem jums ir jābūt Londonā.
Es esmu pieredzējis neveiksmi. Un es esmu redzējis arī veiksmi. Un es zinu, ka tas attiecas uz jebkuru biznesu – tu nekad nebūsi 100% veiksmīgs. Un kad tev tā sāk likties, tas parasti ir mirklis, kad tavs zīmols sāk grimt. Nedomāju, ka tas daudziem patiks, bet vērtības bija tās, kas deva man varu izmainīt Latin Kings. Nevis nauda. Neatlaidība, mīlestība, cieņa un kompānijas vērtības – tas ir zīmola un kompānijas pamatā. Nevis nauda. Par naudu tu pērc savai ģimenei pārtiku, bet runa nav par to. Runa ir par darba vietām tavai kopienai. Jo to ir vairāk, jo veiksmīgāks tu esi.
Paldies par šo sarunu, kas ir...
Sarežģīta?
Nē, dzīve ir sarežģīta. Šī saruna ir kaut kur starp traku un racionālu.
Tas ir tas, kas Kings ir! Tur nav pelēkās zonas. Es pat teiktu, ka no malas tas izskatās pēc trakuma, kad jūs gadāties kādā no Latin Kings protestiem. Tāpēc neviens arī negrib ieguldīt King Tone plānos. Morālu atbalstītāju netrūkst, bet ieguldīt ceturtdaļu miljonu gangsteru rehabilitācijā – traks esi!? Vai iedot dolāru vienam nabagam kafijai? O, ja jau tā ir tikai kafija, tad gan jau tu pats tiksi ar to galā.
Plašāku interviju lasiet laikraksta Dienas Bizness 21. aprīļa numurā.
#1/2
Antonio Fernandess jeb King Tone
#2/2
Antonio Fernandesa īstenotais The Latin Kings biznesa plāns bandas strukturālajai reformai. Attēls ekskluzīvi db.lv
