Kaut arī bezdarbs rūk, darba vietu trūkuma problēma joprojām ir smaga, otrdien raksta laikraksts Diena.
Lai mazinātos bezdarbs Latvijas reģionos, jāstrādā pie pasākumiem, kas radītu vēlmi nodarboties ar uzņēmējdarbību.
Neraugoties uz problēmām ar infrastruktūru un dažādiem trūkumiem uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, bezdarba mazināšanās vērojama ne tikai Rīgā, bet arī attālākajās pilsētās un pagastos, turklāt tas nav saistīts tikai ar emigrāciju labākas dzīves meklējumos uz Eiropas valstīm, kur ziemas siltākas un algas lielākas, bet arī ar vietējās uzņēmējdarbības izaugsmi. Tiesa gan, jārēķinās, ka strādāšana pilnu darba dienu par 400 eiro mēnesī, vispārējs sociālo garantiju trūkums, juridiskā nesakārtotība un hroniska līdzekļu nepietiekamība transporta infrastruktūrai nav veicinoši faktori reģionu ilgtermiņa attīstībai.
«Bezdarbs Latvijā nav tā lielākā problēma. Jautājums ir arī par to, cik lielā mērā par šo tēmu var ticēt statistikai,» situāciju vērtē Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieks Arnis Sauka. Viņš norāda uz zināmiem paradoksiem. Proti, statistika liecinot, ka ir ilgstošais bezdarbs un bez darba ir nozaru profesionāļi darba spējīgā vecumā, savukārt uzņēmējdarbībai šādu cilvēku trūkst un tiek runāts par darbaspēka ievešanu. Tādējādi var secināt, ka kaut kādu iemeslu, piemēram, lielu neapmaksātu kredītsaistību, dēļ šie cilvēki izvēlas strādāt nelegāli vai vispār atrodas ārpus Latvijas robežām.
A. Sauka uz iepriekš izdarīto pētījumu pamata izsaka pieļāvumu, ka aptuveni desmitā daļa no bezdarbniekiem patiesībā ir strādājoši. Viņaprāt, bezdarbs kā problēma ir tikai atsevišķos reģionos. Daudz lielāka aktualitāte tā ir konkrētu sociālu grupu iedzīvotājiem, piemēram, cilvēkiem pirmspensijas vecumā, invalīdiem un sievietēm periodā, kas saistīts ar bērnu kopšanu.
Komentējot, ar ko galvenokārt saistīts darba vietu skaita iespējamais pieaugums ārpus Rīgas, P. Strautiņš teic, ka tas galvenokārt saistīts ar apstrādes rūpniecības attīstību. Vidzemes, Zemgales un Kurzemes ekonomikā šī nozare ir ap 20%, savukārt Rīgā - ap 10% no IKP. «Latvijas un citu valstu pieredze parāda, ka cilvēku skaita, zināšanu un prasmju daudzveidība, ko piedāvā lielpilsētas, vajadzīga modernajām pakalpojumu nozarēm, nevis rūpniecībai,» spriež DNB eksperts un skaidro, ka rūpnīcām visbiežāk pietiek ar darbaspēka piedāvājumu, ko nodrošina vidēja lieluma pilsētas un nozīmīgu ražošanas centru mums ir diezgan daudz.
Plašāk lasiet rakstā Bezdarbs traumē reģionus otrdienas, 27. janvāra, laikrakstā Diena (10. lpp.)!
