Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Veselības aprūpes publiskais finansējums turpmākajos gados, attiecināts pret IKP, tikai samazināsies, bet publiskā privātā partnerība (PPP), kas ir viena no nozares finansēšanas iespējām, pagaidām nenotiek.

Kāpēc un kā to darīt – tāds ir galvenais Dienas Biznesa jautājums konferences Nākotnes veselība, kas notiks šā gada 31. martā, priekšvakarā.

Nozares pirktspēja samazināsies

Lai sāktu diskusiju par veselības aprūpes attīstības finansējumu vispār, vispirms jānorāda, ka jau šobrīd daļa no veselības aprūpes ir privāta, piemēram, veselības centri, laboratorijas, ģimenes ārstu prakses, savukārt slimnīcas ir gan valsts, gan pašvaldības, proti, publiska kapitāla uzņēmumi. Jaukti finansētu projektu tīrā veidā veselības aprūpē nav. Līdztekus būtiski norādīt, ka 2022. gadā veselības aprūpes budžets ir aptuveni 1,5 miljardi eiro, kas veido 4,51% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Lai arī skaitlis ir liels, tas ir mazāks nekā 2021. gadā, proporcionāli attiecinot pret IKP.

Diskutējot par digitālās veselības risinājumiem un ar veselību saistītajiem datiem, daudziem ir viedoklis, ka mums “viss ir slikti” un nepareizi. Gandrīz katrs iedzīvotājs ir dzirdējis “e-veselības” neveiksmes stāstu, redzējis kādu sižetu par to, lasījis kādu revīzijas atzinumu vai vienkārši zina, ka tas ir neveiksmīgs projekts.

Bet, ko darīt – daļa ekspertu uzskata, ka pareizā pieeja būtu meklēt gatavu risinājumu un to ieviest Latvijā, tā teikt pārstāt “izdomāt divriteni”. Iespējams, ka tas ir kāds vēsturiskais mantojums, ko esam pārņēmuši no vecākās paaudzes un ir tā sajūta, ka tur – ārzemēs “zāle ir zaļāka” un viss ir labāk kā pie mums.

Ikdienā strādāju pie digitālās veselības risinājumiem un kā “Sprīdītis” Annas Brigaderes lugā nebiju apmierināta ar to, ko nodrošina mūsu E-veselības sistēma, tāpēc ar prieku devos pasaulē “lielu mantu meklēt” uz Eiropas nozīmīgāko pasākumu Digitālās veselības jomā “DMEA 2024” pasākumu Berlīnē, kurš pulcē digitālas veselības ekspertus no visas pasaules. Izstāde pārsteidza ar savu apjomīgo piedāvājumu: ap 800 stendiem, kas izvietoti 6 hallēs un piedāvā visdažādākā mēroga risinājumus – sākot no jaunuzņēmumiem un beidzot ar pasaules līmeņa lieljaudas zīmoliem (vairāk par DMEA pasākumu šeit).

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Latvijā mirstība gan no profilaktiski, gan no medicīniski novēršamiem cēloņiem ir otrā augstākā Eiropas Savienībā, veselīgais dzīves ilgums Latvijā gan sievietēm, gan vīriešiem ir visīsākais visā Eiropā, un tas norāda uz to, ka daudz cilvēku slimot sāk darbaspējīgā vecumā un jau krietni pirms pensijas vecuma sasniegšanas vairāk laika pavada, cīnoties ar slimībām nekā darbā.

Par problēmu ne tikai spriež profesionālās mediķu organizācijas, bet vēsta arī visaptverošu pētījumu (State of Health in the EU Latvija Valsts veselības profils 2021) dati.

Sabiedrības veselība ir gan valsts drošības, gan tautsaimniecības pamats, un jebkuram, pat medicīniski vai ekonomiski īpaši neizglītotam cilvēkam, ir skaidrs, ka slimi pilsoņi nespēs pastāvēt par valsti, kā arī nespēs būt labi darbinieki un ražot produktus vai sniegt pakalpojumus, tāpat maksāt nodokļus, tādēļ veselības aprūpes risināšana šobrīd ir primārs jautājums. Nelaime, ka valsts budžetā jau tā ir pamatīgs robs un naudas meklējumos atkal nonākam pie lietas, kas pirmkārt var ieņēmumus radīt un to dara jebkurā valstī – uzņēmējdarbības vide un uzņēmēji, turklāt privātuzņēmējs var būt labs risinājums veselības aprūpē.

Nav šaubu, ka Latvijas veselības aprūpes nozare profesionalitātes ziņā ir sasniegusi līmeni, kas neatpaliek no Rietumvalstu labākajiem piemēriem – mums ir lieliski ārsti, augstas kvalitātes veselības aprūpes iestādes, izcili profesori. Tas, kas mums pietrūkst, ir mūsdienīga, uz pacientu vērsta mērķtiecīga aprūpe, kas gādā par cilvēka dzīves kvalitāti ilgtermiņā.

Pārāk bieži mūsu cilvēki un aprūpes speciālisti cīnās ar sekām – it kā negaidītām slimībām, kas, kā tiek pieņemts, neizbēgami atnākušas ar vecumu, vai it kā neparedzētām kaitēm, ar kurām tad jācīnās pēdējā brīdī.

Jāvirzās uz “pacientvērstu” aprūpi un dzīves kvalitāti kā galveno mērķi

Mums ir jāmaina attieksme un pieeja – no šādas “ugunsgrēku dzēšanas” uz mērķtiecīgu, pacientvērstu aprūpi. Šādas aprūpes mērķis un – vienlaikus arī rezultāts – ir cilvēka dzīves kvalitātes saglabāšana (proti, spēja pēc iespējas patstāvīgi darboties) pēc iespējas ilgāku laiku. Valstu (Zviedrija, Nīderlande, u.c.), kurās veselības un sociālās aprūpes sistēmas pārorientētas uz pacientvērstu, integrētu aprūpi, pieredze rāda, ka šī pieeja ļauj salīdzinoši ilgu laiku nodrošināt cilvēka dzīves kvalitāti ar nelieliem zudumiem.

Apzinot vairākus ar digitālajām prasmēm un tehnoloģijām saistītus izaicinājumus veselības aprūpē, biedrība Riga TechGirls pirmo reizi vadīs bezmaksas apmācības veselības aprūpes darbiniekiem un topošajiem ārstiem tehnoloģiju apguvei “Cilvēcīgi par tehnoloģijām”.

Apmācību programma paredzēta ikvienam veselības nozares pārstāvim, tai iespējams pieteikties līdz 21. martam. Tā ir iespēja trīs mēnešu laikā 24 tiešsaistes nodarbībās un četrās praktiskajās nodarbībās uzlabot zināšanas par dažādu rīku un tehnoloģiju lietošanu veselības aprūpē un iegūt noderīgas prasmes ikdienas lietošanai.

Šogad apmācības būs īpaši veltītas veselības aprūpes darbiniekiem un medicīnas studentiem neatkarīgi no vecuma, ieņemamā amata un specializācijas – feldšeriem, medicīnas māsām, farmaceitiem, ķirurgiem u. c. Aptaujās un intervijās ar 120 nozares pārstāvjiem Riga TechGirls pārstāvji identificējuši vairākus ar digitālajām prasmēm un tehnoloģijām saistītus izaicinājumus veselības aprūpē: tās darbiniekiem nereti trūkst pilnvērtīgas izpratnes par tādiem aspektiem kā digitalizācijas un datu nepieciešamība, datu drošības robežas, saistība starp dažādām sistēmām, pieeja dažādu iestāžu dokumentiem, datu izsekojamība, izpratne par globālajām tendencēm, tajā skaitā par tehnoloģiju risinājumiem, kurus lieto pacienti, utt.

Veselības aprūpes sistēma Eiropā tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, kas sekmē cilvēku veselības pratību, efektīvi ārstē saslimušos, novērš potenciālo darba nespēju un ir neaizstājams ekonomikas pamatkapitāls.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta veselības ministre Līga Meņģelsone. Viņa norāda, ka Latvijā agrāk vai vēlāk būs jāveic pārkārtošanās — jārada stabils veselības aprūpes finansēšanas modelis ar ilgtspējīgu budžetu, kas ļautu būtiski saīsināt rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, novērstu medicīnas personāla došanos strādāt uz ārzemēm un citas samilzušās veselības aprūpes problēmas.

Fragments no intervijas

Kāda ir situācija veselības aprūpes sistēmā?

Vienā vārdā - smaga, jo ar pašreizējo situāciju ir neapmierināti ne tikai pacienti, bet arī mediķi. Tautsaimniecībai ir vajadzīgi veseli, darbspējīgi cilvēki, bet šobrīd saslimušajiem uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem vai konsultācijām pie speciālistiem jāgaida nevis nedēļas, bet pat mēneši. Tāpat valstī ir ievērojams veselības aprūpes personāla trūkums. Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma Eiropā tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, kas ļautu būtiski saīsināt rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, novērstu medicīnas personāla došanos strādāt uz ārzemēm un citas samilzušās veselības aprūpes problēmas.

Mēs dzīvojam inovāciju ērā. Latvija ir viena no šobrīd nedaudzām jeb 18 pasaules valstīm, kur 5G tīkls ar tā ievērojamo ātrumu un citu funkcionalitāti būs pieejams komerciālām vajadzībām.

Šis resurss ir informācijas pārraides vide, kas var būtiski paātrināt dažādus procesus, tostarp medicīnas un veselības aprūpes digitālo transformāciju. Latvijai ir visas iespējas īstenot savu potenciālu arī šajā jomā, bet tam mums jāstiprina inovāciju ekosistēma, jānovērtē 5G potenciāls veselības aprūpē un jāpanāk digitālā transformācija medicīnā, lai nākotnē izvairītos no pieprasījuma un pieejamības disbalansa, ko piedzīvojām Covid-19 ēnā.

Telekomunikāciju jomā pēdējos gados esam piedzīvojuši paradigmas maiņu, kuras rezultātā mūsu fokusā ir plaša spektra inovācijas ārpus ikdienas mobilo sakaru operatoru ierastajiem pakalpojumiem. Tās ir dronu tehnnoloģijas, lietu internets, gudro pilsētu, mobilitātes un satiksmes, kā arī drošības risinājumi. Pateicoties 5G tīkla attīstībai, nākotnes risinājumi, par ko pirms 25 gadiem varējām tikai fantazēt, ir šodienas realitāte un izvirza Latviju pasaules digitalizācijas līderos. Tomēr no tehnoloģiju viedokļa ir viena joma, kurā neesam ne tuvu sasnieguši to inovāciju potenciālu, kāds būtu iespējams, – tās ir medicīnas tehnoloģijas.

Latvija uzsākusi pārrobežu e-recepšu datu apmaiņu ar noteiktām dalībvalstīm, lai nodrošinātu iedzīvotājiem iespēju iegādāties savas e-receptes zāles citās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs komandējuma, tūrisma brauciena vai citas īslaicīgas uzturēšanās laikā.

Līdz šim Latvijā izrakstītas zāles ārzemēs varēja iegādāties tikai gadījumā, ja recepte bija izrakstīta uz papīra veidlapas.

E-receptes zāles jau var iegādāties Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Portugālē un Spānijā, un pakāpeniski šo valstu skaits palielināsies, informē Nacionālais veselības dienests (NVD). Arī noteiktu ES dalībvalstu iedzīvotāji Latvijas aptiekās var iegādāties savu e-recepšu zāles, ja mītnes valsts ir uzsākusi datu apmaiņu ar Latviju. Šobrīd Latvijas aptiekās var iegādāties zāles, kas ir izrakstītas Igaunijā, Polijā, Čehijā, Portugālē un Spānijā. Atbilstoši NVD pieejamajai informācijai arī Latvijas aptiekās jau bijuši pirmie gadījumi, kad izsniegtas ārzemēs izrakstīto e-recepšu zāles.

Saspīlējums starp veselības nozari un veselības ministru Danielu Pavļutu (AP) ir kritisks, pēc tikšanās ar Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) vadību atzina Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV).

Kā aģentūru LETA informēja Ministru prezidenta preses sekretārs Sandris Sabajevs, tikšanās laikā LĀB vadība Kariņu iepazīstināja ar situāciju nozarē, izvirzītajām prasībām par veselības ministra demisiju un sadarbības iespējām starp valdību un LĀB, lai pārvarētu Covid-19 pandēmijas izraisīto krīzi veselības aprūpē.

Ministru prezidents uzsvēra, ka sadzird un izprot ārstu neapmierinātību par sadarbības un dialoga trūkumu veselības nozarē, organizējot darbu Covid-19 pandēmijas izraisītās veselības aprūpes sistēmas pārslodzes pārvarēšanai.

Kariņš atzina, ka saspīlējums starp nozari un veselības ministru ir kritisks un laikā, kad ik dienu ir jārisina akūtas situācijas, lai tiktu nodrošināti veselības aprūpes pakalpojumi iedzīvotājiem, veselības ministram ir jāspēj sadarboties ar nozari.

Sabiedrības veselības aprūpes nozare, kas ieņem būtisku lomu Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīgā attīstībā, pieprasot nedalītu vietu valsts prioritāšu saraksta augšgalā, jau ilgstoši saskaras ar izaicinājumiem, ko pamatā veido nepietiekamais valsts finansējums nozarei, kā arī ierobežotie cilvēkresursi un, likumsakarīgi, veselības aprūpes pakalpojumu (ne)pieejamība plašai sabiedrībai.

Skaidrs, ka veselības aprūpes pakalpojumi, mainoties vispārējai valsts ekonomiskajai situācijai, ik gadu kļūst aizvien dārgāki, kā jebkurā nozarē, un ar to jārēķinās. Problēmas, riskus un to (iespējamās) sekas ik dienas apliecina nozares skaudrā statistika, lai kādā virzienā mēs to skatītu – nodarbināto skaita sarukums nozarē, pacientu rindas pēc noteiktiem veselības aprūpes pakalpojumiem, zāļu, tostarp kompensējamo medikamentu pieejamība, un diemžēl arī mirstības rādītāji valstī. Un ne tikai.

Valsts finansējuma apjoms nozarei ir nepietiekams, iespējas to palielināt – ierobežotas. Valsts noteiktās prioritātes – neskaidras, jo visi sektori ir savstarpēji saistīti un vienlīdz svarīgi. Ir jāsaprot, ko var un ko nevar atļauties, un pēc noteiktā arī vadīties. Ar ko sākt?

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Par Nacionālā veselības dienesta lēmuma – samazināt apmaksas tarifu laboratorijām par 25 populārākajiem analīžu veidiem – potenciālajām sekām gan cilvēku veselībai, gan viņu personīgajām finansēm Guntars Gūte sarunājas ar SIA Centrālā laboratorija valdes priekšsēdētāju Stellu Lapiņu

Saprotu, ka no 1. jūnija ir izmaiņas valsts un laboratoriju savstarpējās attiecībās. Gribu lūgt jūs iezīmēt, kādas tieši ir šīs izmaiņas. Un kā tas ietekmēs pacientus?

Šī tēma ir plašāka, jo šīs izmaiņas ietekmēs gan pacientus, gan arī pārējās Latvijā strādājošās laboratorijas. Izmaiņas ir pavisam konkrētas – no 1. jūnija valsts samazina tarifu 25 populārākajiem analīžu veidiem, proti – turpmāk valsts laboratorijām maksās mazāku summu par analīžu veikšanas pakalpojumu. Piemēram, tās ir holesterīna, glikozes, ALAT, pilnās asins ainas analīzes.

Savā gana ilgajā darbā laboratoriju jomā esmu piedzīvojusi vismaz trīs reizes šādas valsts apmaksāto pakalpojumu finansējuma izmaiņas, bet šoreiz finansējuma izmaiņas laboratorijām ir diezgan sāpīgas, jo šāds lēmums bija pilnībā negaidīts, kuram arī zināmā mērā pietrūka garāka ietekmes izvērtējuma, jo šobrīd problēmas ar trūkstošo finansējumu par laboratoriju pakalpojumu apmaksu tiek pārliktas uz laboratorijas pleciem. Laboratorijas gaidīja, ka jau no šā gada 1. janvāra sāks darboties elektroniska sistēma, kurā būtu redzami visi ģimenes ārstu vai ārstu speciālistu veiktie pacientu nosūtījumi analīžu veikšanai, kas attiecīgi ļautu arī Nacionālajam veselības dienestam (NVD) precīzi izsekot katra pacienta informācijai. Taču, tā kā šis modelis netika izstrādāts un ieviests, trūkstošā finansējuma dēļ no 1. jūnija NVD samazina tarifus, tas nozīmē – tā kā, piemēram, mūsu uzņēmums ir ieguldījis diezgan ievērojamas summas laboratorijas automatizācijā un arī jaunu telpu būvniecībā, patlaban mums jādomā, kā kompensēt izdevumus, kas mums radīsies tarifu samazināšanas dēļ. Jo visus pēdējos gadus laboratorijas tarifu pieaugums bija tikai personāla atalgojuma paaugstināšanai, un mēs saprotam, ka personālam atalgojumu samazināt nevaram, īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā ar attiecīgās kvalifikācijas darbinieku deficītu. Tādēļ diemžēl izskatās, ka šo izdevumu pieauguma sadaļu nāksies pārcelt uz pacientu maku, tas nozīmē, ka situācija ar pacienta līdzmaksājuma pieaugumu atkal pasliktināsies. Latvija būtībā jau šobrīd ir pirmajā vietā Eiropā pēc pacientu līdzmaksājuma apjoma veselības aprūpes sistēmā, kas patlaban jau ir aptuveni 40%. Līdz ar to šis procents vēl nedaudz pieaugs, neskatoties uz to, ka gan Eiropas Komisija ir aicinājusi un arī pati Veselības ministrija (VM) definējusi, ka mums jātiecas uz pacientu līdzmaksājuma proporcijas samazināšanu.

Domājot par to, kā ārstēsimies pēc pieciem gadiem, galvenais akcents liekams nevis uz pagātnes kritizēšanu, bet gan nākotnes stratēģijas iezīmēšanu: ko un kā vajadzētu darīt, lai tiktu sasniegti sabiedrības veselības aktuālie mērķi, digitālās tehnoloģijas izmantojot kā vienu no atbalsta mehānismiem.

Digitālā transformācija veselības aprūpes sektorā jau šobrīd tiek aktīvi īstenota; piemēram, daudzi izmeklējumi un analīzes pieejami tiešsaistē, kur tos var apskatīt gan nozaru speciālisti, gan paši pacienti. Svarīgi, ka šobrīd visā Eiropas Savienībā tiek veidota tā dēvētā vienotā datu telpa, un veselības aprūpe veidos daļu no šīs kopējās ekosistēmas. ES uzsver nepieciešamību pāriet no privāto datu aizsardzības uz pilsoņu aizsardzību un no plānošanas uz reālu darbību.

Jebkura plāna centrā – pacienti un personāls

Daļa no šīs stratēģijas ir uz pacientu centrēta aprūpe, un tiek uzsvērts, ka digitālā veselība nav informācijas tehnoloģiju projekts vai nākamais programmatūras komplekts, kas būtu jānodod veselības aprūpes profesionāļu un sabiedrības rīcībā. Šodien digitālā veselība ir ekosistēma, kas NVD ieskatā aptver gan sakārtotus pārvaldības modeļus, to izstrādē iesaistot vairākas puses, gan stratēģijas izveidi. Savukārt IT komponenti ir tikai daļa no kopējā redzējuma.

Valdības lēmumam ierobežot medicīnas tūrismu būs ilgtermiņa sekas, jo pacientu plūsmu atjaunot būs ļoti darbietilpīgs un arī dārgs process, pauda AS "Veselības centru apvienība" valdes priekšsēdētāja Stella Lapiņa.

"Mūsu valsts ir īpaši akcentējusi vēlmi attīstīt medicīnas tūrismu Latvijā, tam vairākās medicīnas nozarēs ir labs potenciāls un jau izveidojušās ilgstošā laika posmā iedibinātas tradīcijas augstas konkurences apstākļos ar citu valstu pakalpojuma sniedzējiem. Ja tagad šos pakalpojumus piedāvās un nodrošinās citās Eiropas valstīs, pacientu plūsmu pagriezt atpakaļ uz Latviju būs ļoti darbietilpīgs un arī dārgs process," skaidroja Lapiņa.

Viņa minēja, ka "Veselības centru apvienības" struktūrvienība "Aiwa Clinic" nodrošina valsts finansētos un maksas ķirurģiskos pakalpojumus traumatoloģijā un ortopēdijā, bariatrijā, vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, ginekoloģijā, neiroķirurģijā, oftalmoloģijā, LOR, pēdas ķirurģijā un bērnu ķirurģijā. Tieši šajā klīnikā ir plaši attīstīta maksas medicīnisko pakalpojumu sniegšana medicīnas tūrisma ietvaros personām no Eiropas Savienības valstīm, kā arī no valstīm ārpus Eiropas Savienības.

Vairums no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm medikamentiem piemēro zemāku pievienotās vērtības nodokļa likmi, Latvijā piemērotā šī nodokļa likme — 12% ir ne tikai augstākā Baltijā, bet pat visā Austrumeiropā, liecina a/s BDO Latvia pētījums.

Latvijā PVN likme medikamentiem ir viena no augstākajām ES, tāpat kā Dānijā, Īrijā, Bulgārijā.

«Attīstītās valstis (Somija — 10%; Beļģija – 6%, Luksemburga – 3%, Zviedrijā pat 0% ) piemēro salīdzinoši daudz zemāku samazināto PVN likmi nekā Latvija, neskatoties uz to, ka var atļauties ieviest arī lielāku samazināto PVN likmi, jo iedzīvotāju dzīves līmenis ir salīdzinoši augstāks. Šo valstu iedzīvotāji būtu spējīgi nest arī nedaudz lielāku nodokļu nastu, taču ES dalībvalstis nesteidzas šīs likmes palielināt,» pētījuma datus komentē a/s BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis.

Viņš norāda, ka pat salīdzinājumā ar Baltijas valstīm Latvija ir PVN rekordiste – kamēr Lietuvā un Igaunijā kompensējamajām zālēm piemēro samazināto 5 un 9% PVN, Latvijā tas ir 12%. Būtiski zemāka PVN likme zālēm ir Austrumeiropas — jaunajās ES dalībvalstīs Ungārijā, Polijā. «Jāņem vērā, ka medikamentu aplikšana ar pievienotās vērtības nodokli pat dažādās Eiropas Savienības valstis ir ļoti atšķirīga un pat sarežģīta, jo ir tādas grupas, kurām tiek piemērota šī nodokļa standarta likme, piemēram, bezrecepšu medikamentiem, ir tādi medikamenti, kuriem tiek piemērota pazeminātā PVN likme un pat ir tādas zāles, kurām šī PVN likme ir 4% vai pat 0%,» kopējo ainu medikamentu aplikšanā ar PVN skaidro J. Zelmenis. Viņš norāda, ka ir valstis, piemēram, Dānija, Īrija, Bulgārija, kurās visas zāles apliek ar valstīs esošo PVN standartlikmi, ir tādas valstis, kā piemēram, Itālija un Francija, kur daļu medikamentu apliek ar 10%, otru ar daudz zemāko 4% vai pat 2,1% likmi.

Mikronodokļa režīmi būtu jāatceļ, lai novērstu nevienlīdzīgo situāciju, kad parastajā nodokļu režīmā strādājošie darba ņēmēji maksā lielāku sociālo nodokli.

Savukārt veselības aprūpei un sociālās drošības sistēmai papildu finansējumu varētu meklēt, nedaudz palielinot kopējo nodokļu slogu no iekšzemes kopprodukta, piemēram, paaugstinot akcīzi cigaretēm un alkoholam.

Finanšu ministrija sadarbības partneriem ir prezentējusi priekšlikumus un idejas izmaiņām kopējā nodokļu sistēmā, tostarp par mikrouzņēmumu nodokli. Vēlos atgādināt, ka mikronodoklis tika ieviests krīzes situācijā kā atbalsts mazajiem uzņēmējiem, ar vienkāršiem uzskaites un maksāšanas nosacījumiem. Tas laiks ir pagājis, šie režīmi rada nevienlīdzīgu situāciju starp nodokļu maksātājiem, piedevām tiek izmantoti shēmošanā. Tagad ir Covid-19 krīze, bet būtībā mikronodokļa režīmu laiks ir pagājis un vispareizāk būtu šos režīmus pilnībā likvidēt.

10. aprīlī norisinājās izdevniecības “Dienas Bizness” rīkotā konference, kurā jautājumi par valsts gatavību iespējamām krīzēm tika uzdoti no Latvijas iedzīvotāju skatupunkta - kā pasargāt sevi un savus tuvākos.

Īpašu uzmanību bija jautājumiem par:

Šobrīd Latvijas ražotāji veido vien 6% no kopējā Latvijas medikamentu tirgus. No ES noteikto kritiski svarīgo zāļu saraksta uz vietas Latvijā tiek saražoti aptuveni 20% no tajā minētajiem medikamentiem. Aizvien biežāk tiek diskutēts par to, cik gatava ir veselības nozares kritiskā infrastruktūra, īpaši attiecībā uz zāļu pieejamību reģionos plaša mēroga krīzēs. Kādu mācību mums Covid-19 pandēmija un Krievijas nepamatotais plaša mēroga iebrukums Ukrainā ir devis, un ko varam darīt, lai turpmāko iespējamo krīžu gadījumā mēs būtu labāk sagatavoti?

Šā gada jūnija sākumā veselības ministre Līga Meņģelsone darba vizītē apmeklēja vienu no Baltijā vadošajiem farmācijas uzņēmumiem AS “Olainfarm”, lai pārrunātu aktuālos veselības aprūpes jautājumus gan attiecībā uz veselības aprūpes finansējumu, medikamentu pieejamību, gan arī klīnisko farmaceitu lomu veselības aprūpes sistēmā un pacientu pieredzes jautājumiem.

Tāpat ministre iepazinās ar uzņēmuma darbību, attīstības mērķiem, kā arī investīciju projektiem, lai tuvākajā piecgadē uzņēmums kļūtu par vienu no TOP 10 farmācijas uzņēmumiem Eiropā savās produktu kategorijās.

“Augstu vērtēju “Olainfarm” ieguldījumu ekonomikā, zinātnē un arī sabiedrības veselības veicināšanā. Mūsu kopīgs uzdevums ir veidot un attīstīt Latvijas veselības aprūpes sistēmu, lai tā spētu nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumos visos tās posmos. Līdztekus uzlabojumiem ambulatoro pakalpojumu pieejamībā, ģimenes ārstu sistēmas stiprināšanai un slimnīcu tīkla attīstībai, ir ļoti svarīgi celt arī farmaceitu profesijas prestižu sabiedrībā un nozīmi veselības aprūpē, jo šie speciālisti ir tie, kuri ar savām zināšanām un kompetencēm pacientiem bieži kalpo kā pirmais atbalsts un padomdevējs. Te es redzu lielu potenciālu sadarbībai arī ar farmācijas uzņēmumiem – gan veidojot interesi apgūt zināšanas farmācijas jomā, gan atbalstot studentus, kuri jau šo profesionālo ceļu izvēlējušies,” tikšanās laikā uzsvēra veselības ministre Līga Meņģelsone.

Latvijā jau vairākus gadu desmitus ir spēcīgi un daudzas “vētras” izturējuši vietējie zāļu ražošanas uzņēmumi – to īpašnieki jeb investori lielākajā daļā gadījumu ir Latvijas uzņēmēji. Šajā ziņā esam vienīgie Baltijā, kam ir savi nacionālie zāļu ražotāji, turklāt, kuri nav atkarīgi no mātes kompānijas Šveicē, Vācijā, Zviedrijā, Amerikā vai kādā citā farmācijas lielvalstī.

Taču pēdējo mēnešu laikā politiķi un atsevišķi jebkuru uzstādījumu izpildīt gatavi, paklausīgi ierēdņi mērķtiecīgi dara visu, lai situāciju mainītu un vietējo kapitālu no Latvijas izspiestu. Tiek pieņemti lēmumi, kuri daudz izdevīgākā tirgus pozīcijā nostāda globālās farmācijas kompānijas, bet par sliktajiem un vainīgajiem tiek saukti tieši vietējie farmācijas un veselības aprūpes nozares uzņēmumi, ražotāji un pakalpojumu sniedzēji, kuriem Latvija ir mītnes valsts ar visām no tām izrietošajām sekām un atbildību, nevis kārtējais tirgus, kurā tikai nopelnīt.

Tēla spodrināšana uz nozares rēķina

Pašreizējais veselības ministrs Hosams Abu Meri noteikti ir viens no centīgākajiem vietējo privāto uzņēmumu “apkarotājiem”. Par spīti teju visu veselības un farmaceitiskās aprūpes nozares asociāciju iebildumiem, pirms aptuveni mēneša Evikas Siliņas valdība apstiprināja izmaiņas zāļu cenu veidošanas modelī. Šāds iznākums bija sagaidāms, ņemot vērā, ka jau ministrijas sagatavoto izmaiņu apspriešanas procesā konsultācijas ar nozares asociācijām tika organizētas formāli, “ķeksīša” pēc, nevis ar mērķi atrast tiešām labāko un optimālāko risinājumu, lai Latvijas iedzīvotājiem ilgtermiņā palielinātu medikamentu pieejamību. Vienā no tikšanās reizēm ministrs skaidri pateica un caur to arī parādīja attieksmi visai nozarei: “Lai ko Jūs arī neteiktu, es iešu savu ceļu”.

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Veselības aprūpes pieejamība, gaidīšanas rindu samazināšana, pakalpojumu daudzveidība šobrīd ir Latvijas veselības sistēmas izaicinājums, norāda Veselības aprūpes darba devēju asociācija (VADDA).

Sabiedrības veselības stratēģija līdz 2027. gadam paredz nozīmīgas darbības un iniciatīvas, tomēr finanšu, cilvēkkapitāla un tehnoloģiskie resursi ir nepietiekami, lai sasniegtu stratēģijā izvirzītos mērķus. VADDA aicina nozares vadītājus un ekspertus uz konferenci "Nākotnes veselība", lai kopīgi diskutētu par plašākām finanšu iespējām veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

"Īpaši pēdējo divu gadu laikā redzam, ka, valsts, pašvaldību un privātajam sektoram aktīvi sadarbojoties, esam spējuši sekmīgāk risināt pandēmijas ietekmē radošās problēmas un situācijas. Taču redzam, ka rindas pēc veselības aprūpes pakalpojumiem, laikus neārstētas slimības cilvēkiem, ģeopolitiskās situācijas prioritāšu maiņa ir tikai daži neskaidrību veicinoši faktori par finansējuma pieejamību veselības aprūpē tuvākajā nākotnē. Ir jāsper drosmīgi soļi ar mērķi veselības aprūpē tuvāko gadu laikā sasniegt Latvijas izvirzītos mērķus, lai kļūtu efektīvāki, ieviestu inovatīvus pakalpojumus un to nodrošināšanai piesaistītu privāto kapitālu," komentē VADDA vadītājs Māris Rēvalds.

Eksperti un uzņēmēji ceļ trauksmi - primārā oftalmoloģiskā aprūpe Latvijā ir uz posta sliekšņa, īpaši cietīs mazpilsētu un lauku iedzīvotāji.

Iemesls tam ir birokrātiski šķēršļi un likumdošanas trūkumi. Optiķi ierosina Veselības ministrijai steidzami izveidot darba grupu, lai novērstu nozares sabrukumu, pretējā gadījumā 9 no 10 optikas veikalu draud slēgšana.

Birokrātiski šķēršļi redzes pārbaudēm optikas veikalos apdraud veselas nozares - optiķu pastāvēšanu, būtiski apgrūtina iedzīvotāju piekļuvi primārās oftalmoloģiskās aprūpes pakalpojumiem un draud sagraut optometrista profesiju kā tādu Latvijā. Izmantojot novecojušu likuma normu, medicīnas birokrāti pieprasa, lai optikas saloni, kuros šobrīd bez rindas un bez maksas var pārbaudīt redzi, pārreģistrējas par medicīnas centriem. Pašreizējos apstākļos, kad lielākā daļa optiķu atrodas tirdzniecības centros, tas nav reāli. Lai to izdarītu, ir nepieciešams (kā to prasa novecojuši noteikumi) izbūvēt atsevišķu ieeju un vairākas citas nereālas prasības. Latvijas iedzīvotājiem tas nozīmē vienu - redzes pārbaude optikas salonos būs neiespējama, būs jāpiesakās pie oftalmologa, pie kura rindas jau pašlaik pārspēj visus rekordus.

Kādreizējā pasta ēkā Dobelē atklāts jauns veselības aprūpes centrs, kurai Euroaptieka veikusi apjomīgus atjaunošanas un labiekārtošanas darbus.

Izveidotā veselības aprūpes centra 215 kvadrātmetru plašajās telpās darbosies “MFD Laboratorija”, “MFD Veselības grupas” speciālisti – kardiologs, neirologs, endokrinologs un ķirurgs, kā arī “Monikas Stacēvičas ārsta prakse”, “Ilzes Sproģes ģimenes ārsta un pediatra prakse”, zobārstniecības klīnika “Zobu feja”, “Ivo Končus fizioterapeita prakse”.

“Latvijas reģionu pilsētās trūkst modernu veselības aprūpes centru, kas nozīmē arī ierobežotu pakalpojumu pieejamību. Šāda situācija ir raksturīga arī Dobelē, kur dzīvo gan daudz jaunu ģimeņu, gan vecāka gada gājuma cilvēki. Tāpēc esam patiesi priecīgi pilsētai dot būtisku un nepieciešamu pienesumu veselības aprūpē, kas iedzīvotājiem nozīmē iespēju saņemt speciālistu konsultācijas, laboratoriskos izmeklējumus un vakcināciju tuvu mājām. Jaunizveidotais veselības aprūpes centrs apmeklētājus arī priecēs ar ērtu, patīkamu un drošu vidi. Esam gandarīti, ka īpaši tagad, pandēmijas laikā, esam raduši iespēju izveidot jaunu veselības aprūpes centru un realizēt projektu ar augstu pievienoto vērtību Dobelē,” saka “Euroaptieka” valdes priekšsēdētāja Nataļja Zaharova.