Mazais bizness

Alberta dīķos sezona ilgst, kamēr ūdens vaļā

Inita Šteinberga, speciāli DB,14.11.2013

Jaunākais izdevums

Tevi varētu interesēt

Dalies ar šo rakstu

Rudenīga dūmaka, dīķu ūdens gluds kā spogulis un tāds klusums, ka ausīs griež – tas ir pavisam netālu no Rīgas burzmas – Alberta dīķos.

Zivju dīķos lēnām iestājas miers, taču, kamēr nav sniega un sala, makšķerēt gribētāji ierodas, makšķerēšana turpinās. SIA Askra valdes loceklis Andis Krūmiņš priecājas, ka garais rudens ļāvis kompensēt vēlo šīgada pavasari. Sezona Alberta dīķos ilgst tikmēr, kamēr ūdens vaļā. Zemledus makšķerēšanu neesot vērts piedāvāt – visi dodoties uz valsts ūdenskrātuvēm. Taču, ja kādam kārojas, visu var sarunāt. Kopumā Alberta dīķi ir sešas ūdenstilpes. Trīs no tām pieder Andim Krūmiņam, pārējās trīs ņemtas apsaimniekošanā.

Namiņi un veikaliņš

Kā papildu pasākums uzņēmumā tiek piedāvāta izdzīvošanas skola. Tā bijusi pieprasīta kā korporatīvs pasākums pirmskrīzes laikā, kad ar to nodarbojušies atsevišķi divi pieaicināti speciālisti. Tagad vajadzība pēc šādām izklaidēm esot retāk.

«Makšķernieku ar zivīm vien vairs atvilināt nevar,» secina Andis. Jāpiedāvā vēl kāds papildus serviss. Patlaban tās ir nojumītes, telšu vietas, pirtiņa un trīs namiņi, kuros iespējams arī pārnakšņot. Andis izrāda namiņa plānojumu, lepodamies ar lielajiem logiem, kuros vējainā laikā sitoties ūdens šļakatas. Guli gluži kā ezerā!

Šovasar pārsteidzoši labi sevi attaisnojis nelielais veikaliņš, kas izveidots pie dīķa. Pēc makšķerēšanai un makšķerniekam vajadzīgām lietām nākuši arī makšķernieki no kaimiņu dīķiem. Tas ļāvis plānot, ka nākamvasar vajadzētu celt arī nelielu nojumīti kafejnīciņai. Makšķernieki labprāt iedzertu arī ko siltu, uzēstu.

«Viss izdarīts par pašu pelnītiem līdzekļiem un ģimenes locekļu spēkiem,» teic Andis. «Galvenie fizisko darbu darītāji esam mēs – es un sievastēvs. Sezonā pieaicinām palīgu. Sieva arī piedalās, cik var.» Sekmīgāk pārdzīvot periodu, kad apmeklētāju bijis mazāk, ļāvis arī tas, ka uzņēmumam nav nekādu kredītu, parādsaistību. Cik nopelnot, tik ieguldot. Andis pat priecājas, ka savulaik nav izdevies dabūt prāvu aizdevumu viesu namu celtniecībai, jo atmaksāt aizdevumu pēdējos gados nevarētu. Krīzes laiku arī dīķos izjutuši smagi. Taču pērn un īpaši šogad atpūsties un makšķērēt kārotāju kļuvis vairāk. Dabas baudīšanai bijusi arī ļoti piemērota vasara. Patlaban dīķu saimnieks vērtē, ka uzņēmums pēdējos gadus bijis fāzē, kad pietiek līdzekļu tikai esošās infrastruktūras uzturēšanai. Tie ir nelieli remonti, piekrāsošana, lai nerastos paplucis iespaids. Par makšķerēšanu iegūtie ienākumi nosedzot jaunu zivju iegādi. Cerīgās tendences tagad jau ļaujot plānot arī ko vairāk.

Labākās ir lietuvietes

Dīķos mīt karpas, karūsas, līņi, brekši, līdakas, asari. Katram makšķerniekam pēc vēlēšanās un vajadzības norāda dīķi un makšķerēšanas vietu. Izmēģinot dažādas zivju iegādes vietas, par labākajām Andis atzīst Lietuvā nopērkamās: «Tās ir dabīgākos apstākļos audzētas, dzīvelīgākas, arī lētākas. Diemžēl ar vietējo zivaudzētavu piedāvājumu bijusi arī bēdīga pieredze.»

Savas labās zivju vietas saimnieks ieteicis arī kaimiņiem. Tieši pēdējos gados nostabilizējušās labas attiecības ar kaimiņiem, jo Upesciema apkārtnē ir arī citi līdzīgi zivju dīķi. Katram izveidojies savs stils, serviss un klientu loks, skaidro saimnieks. Piemēram, kaimiņi pat pieskatot viens otra īpašumu, ja pašu nav klāt, apkalpojot arī klientus.

«Diemžēl arī dīķis, par kuru skaidri zināms – zivju daudz, nav garantija, ka tās ķersies,» atklāj Andis. Dažs paliekot bešā. Taču arī tā ir daļa no makšķerēšanas prieka un azarta – prast pievilināt un izvilkt zivi.

Zivis pašas tīra dīķus

Kad pirms 15 gadiem radusies ideja dīķus sakopt un izveidot aktīvās atpūtas vietu, apkārtne bijuši īsti džungļi. Arī dīķi drazu un kritušu koku pilni, ūdensaugiem aizauguši. Strādājuši paši un ielaiduši arī par dīķa govīm dēvētos baltgalvu amūrus. Patiesi – izēduši visu pa tīro! Par ūdens spoguļa aiz- augšanu vairs nav jāuztraucas. Taču mazliet gan esot žēl ūdensrožu. Lapas vien peldējušas, kad pie darba ķērušās ēdelīgās dižzivis. No ūdensrozēm palicis tikai vietas nosaukums – Ūdensrozes.

Lai darba netrūktu, gādājot arī bebri. Saimnieki to spējas ūdens līmeņa regulēšanā gan apbrīno, taču, kad atkal jādodas likvidēt dambji, dusmas lielas. Zaudējumus rada arī tas, ka katru reizi grauzēji ķeras pie jauna koka, reiz nogāzto neaiztiekot.

Plāno namu ziemai

Patlaban dīķos gatavojas ziemošanai. Tad ne pirts, ne namiņi netiek izīrēti, jo nesedz uzturēšanas izmaksas. Sniega šķūrēšana vien pēdējos gados kļuvusi par lielu pārbaudījumu.

Paši saimnieki, protams, arī ziemā uzmana savus dīķus, urbj āliņģus, gādājot par zivju labsajūtu.

Ziemā papildu peļņu rada meža tīrīšana, kas nepieciešama, lai visai atpūtas vietai būtu sakopts izskats. Andis atklāj, ka meklē darbu ziemas sezonai, jo vasarā visam gadam iekrāt nevar. Tiesa, labu darbu uz dažiem mēnešiem sameklēt grūti. Tādēļ, pētot pieprasījumu un izsverot savas iespējas, dīķu saimnieks plāno būvēt viesu namu. Tādu, kurā varētu pulcēties lielākām ballītēm, ar pirtīm un citām atpūtas iespējām, ko piedāvāt arī ziemā, jo pieprasījums, viņaprāt, būtu. Tik lielam projektam, protams, papildu finansējums tiek meklēts. Tiek izskatītas iespējas startēt arī konkursos par Eiropas fondu līdzfinansējumu. Patlaban esot izdevīgāki procentu maksājumi nekā pirms vairākiem gadiem, secina Andis.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Privātie dīķi un ezeri piedāvā garantētu lomu, taču vairums makšķernieku copes laikā gūto gandarījumu necenšas mērīt kilogramos; trofeju mednieki un procesa baudītāji dodas arī uz ārvalstīm, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Latvijā ir aptuveni 80 tūkstoši makšķernieku, kas gada laikā iegādājas makšķernieku kartes un makšķerē publiskos ūdeņos. Privātās ūdenstilpnes copētājiem ir pieejamas gan daudzos Latvijas viesu namos, gan lauku saimniecībās, gan zivjaudzētavās, kuras paralēli zivju audzēšanai piedāvā makšķerēšanas komercpakalpojumus. Tādus piedāvā arī valsts zivju audzētavas, piemēram, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju audzētava Tome.

Papildu serviss

Lielākā daļa makšķernieku izvēlas publiskās ūdenstilpnes vai dodas uz copi ārzemēs. Privātajos dīķos un ezeros makšķerē aptuveni 10% no visiem makšķerniekiem, lēš Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas (LMSF) viceprezidents Jānis Stikuts. Viņš uzskata, ka komerciālo ūdenstilpņu uzturētājiem tas nav pamatbizness, bet gan servisa pakalpojums, jo aptuveni 30–40% no lauku tūristiem vēlas, lai viesu nams būtu ūdens tuvumā un tā piedāvājumu klāstā būtu arī iespēja pamakšķerēt. Lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs vadītāja Asnate Ziemele norāda, ka 168 no aptuveni 700 viesu mājām, kas ir Lauku ceļotāja biedri vai sadarbības partneri, atrodas zivīm bagātu ezeru, upju vai dīķu tuvumā. Tur iespējams uzzināt visu par labākajām copes vietām apkārtnē, izīrēt laivu un makšķerēšanas inventāru, kā arī pagatavot maltīti no iegūtā loma. Lai makšķerētu publiskos ūdeņos, ir jāiegādājas īpaša karte. To var izdarīt makšķerēšanas piederumu veikalos, makšķernieku klubos, benzīntankos u.c. Populārākās makšķerēšanas vietas ir tur, kur komercmakšķerēšana apaudzēta ar papildu servisu un atpūtas iespējām, atzīst zivju audzētavas Tome vadītājs Ivars Putviķis. Viņaprāt, populārākie komercdīķi Latvijā ir Sillakas Liepas pagastā, Makšķernieku paradīze Vallē un Alberta dīķi Upesciemā.

Komentāri

Pievienot komentāru