No mantas un naudas atbrīvotiem maksātnespējīgiem subjektiem kreditori nevar un nevarēs atgūt parādus, atgūt vairāk naudas neļaus arī nedz valsts amatpersonas mantijas uzlikšana administratoriem, nedz viņu eksaminēšana, nedz viņu pasludināšana par blēžiem, nedz viņu skaita samazināšana.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas priekšsēdētājs un maksātnespējas administrators Kaspars Novicāns. Viņaprāt, nepareizs situācijas novērtējums ved vēl lielākā purvā, jo ne jau administratori ir tie, kuri maksātnespējīgos uzņēmumus ir padarījuši tukšus, taču daļa politiķu savu neizpratni un neizdarību grib novelt uz citu – administratoru – pleciem, tos vainojot visās nebūšanās.
Kā vērtējat notiekošo maksātnespējas jomā?
Skaļi lozungi un paziņojumi par «vainīgo atrašanu», bez nekāda taustāma rezultāta. Masu psihoze, kuru pastiprināja kāds savulaik Deloitte veikts pētījums par maksātnespējas nozari, ar kura palīdzību sabiedrībai zināmā mērā tendenciozi tika nodota vēsts, ka administratori valstij nodarījuši zaudējums 655 miljonu eiro apmērā. Un šādas situācijas izveidē bez tiesas par vainīgajiem tika pasludināti maksātnespējas administratori. Tajā pašā laikā netika manītas kādas ierosinātas skaļas krimināllietas par tik vērienīgu izzagšanu, ko būtu veicis kāds administrators, jo tā dēvētā Trasta komercbankas lieta jau bija krietni vēlāk. Vairākus gadus Latvijā notiek liela rosība saistībā ar maksātnespējas sfēru. Tiek mainītas normatīvo aktu prasības, tiek izvirzītas citādākas prasības maksātnespējas administratoriem, bet rezultātu no šiem pasākumiem ir ļoti maz. Gluži kā tautas sakāmvārdā: liela brēka, maza vilna. Skumji, bet visi maksātnespējas administratori publiski ir padarīti par «peramajiem zēniem» un vienīgajiem vainīgajiem par to, ka Latvijā neieplūst investīcijas tik, cik gribētos, ka maksātnespējas procesā tiek atgūtas «kapeikas» un kaut ko spēj atgūt nodrošinātie kreditori, bet tukšā paliek nenodrošinātie. Administratoriem valsts uzlika valsts amatpersonas mantiju ar domu, ka nu tik būs uzlabojumi. Diemžēl tādējādi nozari pameta arī daudzi pieredzējuši maksātnespējas procesa administratori, kuri vienlaikus bija arī advokāti. Pasniegts tas tika tā, ka viņi ir blēži, kuri nevēlas iesniegt valsts amatpersonas deklarācijas. Deklarācijas tika ieviestas, lai publiski parādītu, cik nopelna administratori, kaut arī to šodien var redzēt jebkurš, ieejot Maksātnespējas kontroles dienesta mājaslapā, kur ir redzams, cik katrā maksātnespējas procesā saņem katrs administrators. Kāpēc valstij ir vajadzīgas divas paralēlas sistēmas, kur katra no tām prasa zināmus resursus to uzturēšanā? Maksātnespējas kontroles dienestam «iedeva» lielākas pilnvaras administratoru kontrolēšanā. Lai šī iestāde varētu vairāk kontrolēt, tai palielināja finansējumu, kura gada apmērs jau pārsniedz visu administratoru gada laikā saņemto algu summu kopā. Šī iestāde regulāri ziņo par konstatētajiem administratoru pārkāpumiem, bet tiek noklusēts, vai šiem tā saucamajiem daudzajiem pārkāpumiem vispār ir ekonomiska rakstura ietekme uz administrētajiem procesiem. Bieži vien tās ir formāla rakstura kļūdas, bet statistika veidojas. Diemžēl, bet neviena no šīm reformām nesasniedza izvirzīto mērķi – kreditori neatgūst no maksātnespējīgajiem uzņēmumiem vairāk. Kreditori vēlas atgūt vairāk, bet ne jau administratori ir tie vainīgie, kuru dēļ tiek atgūts tik, cik tiek atgūts. Administratorus var ietērpt valsts amatpersonu mantijā, var tiem likt aizpildīt ienākumu deklarācijas kā valsts amatpersonām, var tiem likt reizi divos gados kārtot eksāmenu, taču tik un tā kreditori vairāk naudas nesaņems.