Saistībā ar aktuālo jautājumu par Latvijas nodokļu stratēģiju vidējam termiņam, ir aktualizējusies diskusija par darbaspēka nodokļu progresivitāti, jeb vienkāršā valodā sakot – principu, ka saņemot lielāku atalgojumu, maksājamais nodoklis ir lielāks. Vairums komentētāju norāda, ka tā ir absolūti pareiza rīcība un to neatbalsta tikai alkatīgi uzņēmēji un to pārstāvji, savu šauro interešu vadīti. Protams, arī manis vadītā LTRK tiek iezīmēta kā šo nevalstiski domājošo cilvēku templis.
Vispirms pievienojos tiem, kuri saka, ka samērīga progresivitāte ir pareizs solis. Loģiski, ka turīgāks cilvēks spēj vairāk samaksāt nodokļos, tāpēc valsts budžeta ieņēmumiem vajadzētu palielināties. Tā kā valdībai konsekventi trūkst naudas, šī nauda var noderēt. Tajā pat laikā pārmērīga progresivitāte Latvijai būs nevis zāles, bet inde. Skaidrības labad piebildīšu, ka pagājušās nedēļas koalīcijas priekšlikums ir vērtējams kā pārmērīga progresivitāte. Kāpēc tā?
Vispirms, jāapzinās, ka, jo vairāk valstī ir produktīvu uzņēmumu, kuri spēj maksāt lielākas algas, jo lielāks pamats paaugstināties atalgojumam arī tādās darba vietās, kuras ir mazāk produktīvas un apkalpo tikai iekšējo tirgu. Proti, turīgāks cilvēks var atļauties vairāk tērēt. Iztēlojamies, kāda būtu situācija, ja piemēram, kādā mazā Latvijas mazpilsētā pēkšņi parādītos 1000 cilvēki, kuri saņem algā, piemēram, 3–4 tūkst. eiro. Viņi radītu pieprasījumu uz vietas pēc dažādām precēm un pakalpojumiem. Nezinu, cik pelna NATO karavīri, bet varam palasīt plašsaziņas līdzekļos kā priecājas Ādažu uzņēmēji par NATO kontingenta izvietošanos šajā vietā.