Bēgļu krīzē ir jāļauj politiķiem darīt to, kas viņiem ir jādara – saglabāt un neļaut izšaubīt fundamentālos principus, kas mūs satur kopā kā Eiropu; sliktākais, kas var notikt, ir mēģinājumi labot vakardienu
Saeimā notiekošā muļļāšanās ar bēgļu uzņemšanu, kas faktiski ir mēģinājums politisko atbildību uzvelt kādam citam vai vislabāk – izsmērēt tā, ka neviens nav «vainīgs», ir kā priecāšanās par zelta rudeni un plašajām ārēm, kad turpat blakus notiek kaut kas nelāgs. Ainavām un ideāliem piemīt sevišķs skaistums, kad pievēršanās tiem ļauj novērsties no neizdevīgām morālām dilemmām. Pieredze liecina, ka ilgtermiņā tas atspēlēsies, bet dzīvojam jau šodien, vai ne?
Latvija ir morāla, ekonomiska un stratēģiska ieguvēja, lai neteiktu, ka patērētāja, solidārā un demokrātiskā Eiropā. Demokrātija cita starpā nozīmē, ka politiķiem ir visas tiesības uz nepopulāriem, bet nepieciešamiem lēmumiem, lai tiktu kaut jel kādā jēgā ar akūtu problēmu, piemēram, simtiem tūkstošiem migrantu vasarīgās drēbītēs, kad ziema nāk virsū. Solidaritāte no Latvijas puses šai gadījumā būtu neapgrūtināt rīcībspēju tiem, kas jebkurā gadījumā iznesīs šīs problēmas smagāko daļu.
Visvairāk tas būtu jāapzinās tiem politiķiem, kas sevi reklamē par salīdzinoši lielākajiem patriotiem – ka pati viņu iespēja izcelties ar nacionālistisku retoriku gluži tāpat kā Latvijai savulaik atgūt neatkarību tiek nodrošināta ar eiropeisku solidaritāti, piemēram, Berlīnē. Tāpēc tā jau sāk kļūt par mūsu visnotaļ iekšējo interesi un problēmu, ka Vācijā Škeidicā kāds demonstrants stāv ar plakātu «Apturiet bēgļu haosu – nometiet Merkeli», un ir skaidrs, ka šāda «loģika» nav tikai Leipcigas apkaimes īpatnība. Un kas būs, kad nometīs Eiropas ietekmīgāko un rīcībspējīgāko politiķi?
Lai kas tas arī būtu, bēgļu un jebkādu nākamo haosu tas tikai pastiprinās. Bēgļu gadījumā aizdzīt tos visus atpakaļ uz Eiropas dienvidiem nozīmētu radīt sprādzienbīstamu situāciju Balkānos, kas pēdējā gadsimta garumā jau tā nav gluži stabilākā un mierīgākā kontinenta daļa, un nebūtu prāta darbs to provocēt. Tāpat vietējiem urrā patriotiem jāapzinās, ka viņu Rietumeiropas kolēģi nav viņu draugi, jo tiem būs viens pīpis mums kritiskā brīdī teikt – bet paverieties, cik brīnišķas šodien aiz egļu galotnēm mirdz Alpu kores! Vai vēl tālāk – tas lieliskais saulriets Atlantijā, kas ļauj neskatīties uz austrumiem, kur draudīga haosa novēršanas nolūkā ārējā robeža ir nolīdzināta gar Suvalku līniju.
Iepriekš teiktais nenozīmē, ka Eiropas durvis turpmāk būtu jātur līdz kājai vaļā vai ka nevajadzētu reālāku politisko attieksmi pret ES ārējo robežu un pret Tuvajiem Austrumiem vispār. Runa ir par jau notikušu faktu, lai cik nelāgs tas būtu, un to nemainīs visādi citādi darboties spējīgu un zinīgu politiķu un koalīciju šūpošana. Politiķus var nomainīt tāpat, kā tie savos amatos ir tikuši, tomēr centriskas politikas nomaiņa pret labēju, kā pašlaik Eiropā notiek, nav risinājums patiesajām problēmām.
Bēgļu krīze ir mājiens ar mietu, ka Zviedrijas un Norvēģijas robeža tiek sargāta Grieķijā un Itālijā, ja ne pat Turcijā, un ka krievu iznīcinātāji Sīrijā īstenībā šauj pa Baltijas un Berlīnes mērķiem. Par to ir jādomā, un nevis, kā nomest Merkeli.
