Nepiesaistot jaunu naudu valsts ekonomikai, ir grūti cerēt uz labklājības līmeņa pieaugumu
Laiks kopš iepriekšējās finanšu krīzes Latvijai ir pagājis nemitīgā taupības režīmā. Katra tēriņa rūpīga apdomāšana bija likumsakarīga brīdī, kamēr mūsu valsts atradās pastāvīgā starptautisko aizdevēju uzraudzībā un fiskālā stabilitāte bija nepieciešama valsts kredītreitingu celšanai, kam vismaz teorētiski vajadzētu nozīmēt lētākus aizdevumus. Taču tagad Latvijas situācija finanšu tirgus norišu kontekstā ir visai radikāli mainījusies, līdz ar to fiskālos grožus varētu palaist vaļīgāk, vienlaikus kāpinot arī valsts ekonomiskās izaugsmes tempus un arī ieņēmumus valsts budžetā.
Tomēr, lasot un klausoties dažādas Finanšu ministrijas kā galvenā valsts finanšu procesu nodrošinātāja atziņas, kurās nemitīgi tiek atgādināts par tēriņu racionalitāti, gribot negribot nākas secināt, ka nekāds būtisks uzrāviens valsts budžeta ieņēmumos nav gaidāms. Tas arī nav nekāds brīnums, ja tiek domāts nevis par to, kā potenciālos ieņēmumus vairot, bet gan, kā, prasmīgi veģetējot, sadalīt to, ko izdodas iegūt uz pašreizējās lēnās ekonomiskās izaugsmes rēķina. Fakts, ka patlaban valsts iekšzemes kopprodukta pieauguma temps samazinās, ir saistīts ne tikai ar to, kas notiek Krievijā, Ukrainā vai eirozonā, bet lielā mērā liecina par neprasmīgu valsts finanšu plānošanu.
Tā vietā, lai stimulētu jaunu līdzekļu iepludināšanu ekonomikā, faktiski notiek tieši pretējais. Laikā, kad valsts kredītreitings ir virzījies aug-šup, bet ekonomiskā izaugsme jau vairāk nekā pusotru gadu ir bremzējusies, no politiķu puses nav manāmi gandrīz nekādi būtiski soļi, lai mūsu valsts uzņēmēju konkurētspēja uzlabotos. Uzmanība pamatā tiek koncentrēta darbaspēka nodokļiem, kas, protams, nav slikti, taču daudz lielāka nozīme varētu būt jautājumam par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokļiem un dažādu nodokļu avansa maksājumiem. Ja šie jautājumi beidzot tiktu atrisināti, tā būtu kā savdabīga kvantitatīva stimulēšana Latvijas uzņēmējdarbībai. Tad diezin vai nemitīgi varētu veidoties situācijas, ka dažādos valsts un pašvaldību iepirkumos ārzemju uzņēmējsabiedrības, kurām to mītnes zemēs ir draudzīgāka nodokļu politika, varētu izkonkurēt vietējās kompānijas ar pāris procentu lētākiem piedāvājumiem.
Tieši vietējās konkurētspējas palielināšana varētu ekonomiku izvest no stagnācijas un palielināt budžeta ieņēmumus. Turklāt Eiropas centrālās bankas izziņotā ekonomikas stimulēšanas programma, kas pašreizējos apstākļos Latvijas valstij rada iespējas emitēt ilgtermiņa parāda vērtspapīrus bez būtiska uzcenojuma, uz neliela budžeta deficīta palielināšanas rēķina ļautu pārdzīvot laikus, kamēr jauninājumi sāk dot taustāmu efektu.