Politiska mazspēja atsijāt graudus no pelavām legālo taksometru biznesu tur trauksmes stāvoklī, ko pārtrauktu saprātīgas nodevas ieviešana par katru taksometru
Aptuveni 45 miljoni eiro. Tik liela summa šķir legālā taksometru biznesa gada apgrozījumu Latvijā, kas ir 10 miljoni eiro, no kopējā nozares apgrozījuma, ko eksperti lēš aptuveni 55 miljonus eiro lielu, legālajiem pieskaitot arī mijkrēšļa ekonomikas aizsegā sniegtos taksometru pakalpojumus. Pēdējie tātad jāatzīst par tirgus līderiem pat tad, ja aprēķini par nelegāļu daļu nav precīzi.
Tā kā joprojām nav izdevies ieviest normālu un esošajai situācijai adekvātu regulējumu, pēc pašas taksometru nozares paustā, tur valda deviņdesmito gadu likumi. Tas nekas, ka atšķirībā no pēcpadomju gadiem taksometru vadītāji tagad stūrē vairāk vai mazāk pieklājīga izskata un tehniskā stāvokļa automašīnas un to saloni pēc cigarešu dūmiem varbūt vairs nesmird, tomēr aiz salīdzinoši jēdzīgās ārienes notiek netīri cīniņi par vietu, teritoriju un pasažieru dibeniem.
Šī mēneša satraucošie notikumi gan nav atraujami no kopējās situācijas, tie jāvērtē kontekstā ar iepriekšējos gados ierastajām ziņām par taksometru riepu dūrējiem un skrāpētājiem, cīnoties par «nerakstīto likumu» saglabāšanu un stāvvietām Vecrīgā un galvaspilsētas centrā. Nozares dalībnieku priekšlikums ieviest taksometru biznesa specifikai atbilstošu nodevu, jaunu nodokli vai īpašu patentmaksu, sauc kā gribi, pagaidām atbildīgā Finanšu ministrija uzlūko kā tādu nekad iepriekš neredzētu svešzemju augli – platām acīm rokās groza, bet tomēr noprovēt baidās. Skaidrs, ka pašplūsmā atstātā dzelteno numuru nozare bez pieklājīgas normatīvas uzraudzības nespēj attīstīties, bet atsevišķas, taču skaitliski kuplas braucēju kliķes dēļ pat ievērojami degradējas. Par to liecina sadedzināto automašīnu vraki un taksometru karos sasistas šoferu sejas, no kuriem pēdējais tika pārmācīts tikai pirms trim dienām. Ievērojama loma šajā «kara drāmā» ir arī galvaspilsētas pašvaldībai. Latvijā principā ir divu veidu pašvaldības. Vienas ir tās, kuras neko nespēj izdarīt. Otras – kuras negrib. Rīga ir viens no vieglāk ieraugāmajiem grēkāžiem taksometru bēdu stāstā, taču tikai šaurā aspektā, jo tā spērusi soļus zināma konkurences apdraudējuma virzienā, ierobežojot iespēju visiem taksometru pakalpojumu sniedzējiem vienlīdzīgi strādāt Vec- rīgas teritorijā. Rīgas domes saule uzsmaida tikai tiem, kas par iespēju braukt pa sendienu bruģi norēķinājušies ar vietvaru.
Nozare faktiski darbojas pagrīdē arī trešajā desmitgadē kopš atgriešanās kapitālismā. Pelēkās ekonomikas īpatsvars tajā ir lielāks nekā Centrāltirgus dārzeņu stendos – arvien ap 80%. Tas neliecina par politisku ieinteresētību savest māju kārtībā, bet gluži pretēji – vienam no iemītniekiem joprojām tiek atļauts bradāt paklājus ar dubļainiem zābakiem. Taksometru vadītāju zemās algas, ieņēmumu slēpšana un nodokļu «optimizēšana» ir tikai sekas, nevis problēmas cēloņi.