Finanšu sektoram pēc iepriekšējās finanšu krīzes mainīties vajadzēja, lai gan pārlieku stingras regulatoru banku prasības var negatīvi ietekmēt ekonomikas aktivitāti .
Globālās finanšu sistēmas gandrīz notikušais sabrukums 2008. gadā licis tai mainīties, kur pie tā, lai šāds process notiktu, pēdējo gadu laikā jūtami piestrādājuši ietekmīgākie pasaules šīs jomas regulatori. Bankām tiek noteiktas daudz stingrākas prasības gan kapitāla, gan jaunu nodokļu, gan finanšu instrumentu tirdzniecības izteiksmē. Turklāt nav izslēgts, ka nākotnē regulatoru prasības pret banku sektoru kļūs vēl stingrākas, piemēram, vecajā kontinentā Eiropas Centrālās bankas uzraudzība pār reģiona finanšu iestādēm ir vēl pašā sākuma stadijā. DB vairāki šīs jomas eksperti sacījuši, ka pastāv finanšu sektora «pārregulēšanas risks» jeb risks, ka bankām prasības tiks noteiktas pārāk stingras, kas galu galā apdraudēs to biznesu. Jaunās banku regulēšanas prasībās finanšu iestādēm jau likušas ievērojami apcirpt darbinieku skaitu un, iespējams, nākotnē augs arī to pakalpojumu cena.
Jāņem vērā, ka bankas pēc savas uzbūves nav nekādas labdarības iestādes – tas ir bizness, kuram ir jāpelna. Nav izslēgta arī situācija, kad stingrāku regulatoru prasību iespaidā kredīti kļūst dārgāki (sevišķi mazām kompānijām) vai to iespaidā tie tiek izsniegti pārāk piesardzīgi.
Tomēr ir tikai saprotama situācija, kad pēc apdedzināšanās no liesmas gribas turēties patālāk. Tiesa gan, šajā pašā laikā jāatceras, ka bankas tomēr ir ekonomikas asiņu pumpis; ja tas buksē, tad problēmas ir ar asins (naudas) nogādi faktiski uz visiem pārējiem orgāniem, kuros sarkanās (vai, ja runā par ASV dolāriem, tad «zaļās») vielas neesamība var izraisīt to paralīzi vai vismaz traucēt normālu darbu. Proti, bankām pārāk daudz baudas būs jāatliek potenciālo slikto laiku pārdzīvošanai, kas nozīmē, ka tā vienkārši nepieplūdīs ekonomikā un ierobežos, piemēram, investīcijas. Katrā ziņā diez vai drīkstētu neņemt vērā bažas par pārāk stingru regulāciju, kas vidējā termiņā var novest pie zemākiem ekonomikas pieauguma tempiem un pie tā, ka bankas pieaugošās izmaksas novels uz savu klientu pleciem. DB banku pārstāvji jau norādījuši, ka reizēm tas, ka klients neredz cenas pieaugumu, nenozīmē, ka pakalpojums joprojām izmaksā tikpat – uzņēmumi, arī, bankas optimizē procesus, lai saglabātu tādu pašu cenas līmeni pie pieaugošām izmaksām. Tomēr šāda veida optimizācija mūžīgi turpināties nevarēs.
Tāpat, ja regulatori stingri uzrauga bankas, tad būtu arī vērts papildu uzmanību pievērst tiem sektoriem, kuros potenciāli var rasties burbuļi. Piemēram, pastāv risks, ka patēriņa kredītu sektorā risks no banku sektora visai ātri pārmetīsies uz nebanku kreditētājiem. Turklāt nekur nav teikts, ka bankas vai uzņēmumi, kuriem būs nepieciešama nauda, lai dzītos pēc peļņas un izaugsmes, neizdomās, kā varētu apiet jaunos noteikumus – pārāk stingra regulēšana vēsturiski bieži stimulējusi «pelēkā sektora» uzplaukumu.
Protams, runājot par visu stingrāko banku regulēšanu, nedrīkst aizmirst par šo procesu galveno mērķi – bankas būs drošākas, kas ilgākā termiņā nāks par labu visiem. Tām vairāk uzticēsies gan patērētāji, gan citi finanšu sektora pārstāvji. Ideālā gadījumā tiks izveidota arī sistēma, kad kādas vienas vai pat vairāku finanšu iestāžu krahs konsolidācijas bezdibenī nespēs noraut veselas valstis vai pat plašākus starptautiskus reģionus.
Tas gan nozīmē, ka šīs jomas ķirurgiem ar finanšu sektora regulēšanas skalpeli jādarbojas ļoti delikāti un kādas rupjas nepārdomātas kustības pacientam (ekonomikai) var radīt komplikācijas. Tiesa gan, šajā pašā laikā jāsaprot, ka bez operācijas finanšu sektors iztikt, šķiet, nevarēja – tā mēs ātri vien aizdzīvotos līdz nākamajam finanšu kraham.