Ja bērns sabāž mutē vairāk ēdiena, nekā spēj sakost, mamma aizrāda, ka tā nav pieklājīgi. Ja kāds uzmetas par noteikumu uzstādītāju visiem un visam, tādu sauc par control freak jeb anālajā attīstības fāzē iestrēgušu pedantiņu un solīdai kompānijai nevēlamu tipu.
Un kāpēc lai valstu un politisko savienību starpā būtu citādi? Ģeopolitiskā rijība un apaugšana ar varu ir apzināmas un novēršamas kaites, nevis kanonizējamas nacionālās vai kādu politisko sentēvu vērtības. Drīzāk gan klīniski ir vērtējamas tādas folklorizējušās prātulas kā «Krievija bez Ukrainas nav Krievija», ko šoreiz Dienā ir atbalsojis kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Ko nozīmē šis uzstādījums? Kur ir tā loģika ārpus Vladimira Putina un viņam līdzīgu frustrācijām? Tās ir slimīgas iedomas un tukša bļaustīšanās, tāpat kā «Maskava ir trešā Roma, un ceturtajai nebūt». Tikpat labi var stāvēt pie egles un uz to kliegt, lai čiekuru vietā tai aug ananāsi. Vienā gadījumā iznākums būs laringīts, otrā – ilgstoši ideoloģiski murgi, bezjēdzīgas ciešanas un asiņu jūra, bet realitāte jeb «kā tās lietas darbojas» no tā nemainīsies itin nemaz.
Vladimiram Maskavietim prāta viengabalainības labad nenāktu arī par ļaunu izšķirties, kas tad tā viņa Krievija tāda ir – Kijevas vai Maskavas Kriev- zeme? Vai varbūt Novgorodas? Dažādi laiki Krievzemē ir redzēti, un savā starpā tie ir visai atšķirīgi. Lai nu kas, bet Kijevas Krievzeme šī valsts mūsdienās nav noteikti, un bez Ukrainas, Krimu ieskaitot, tā ir un paliks Krievija. Krievijas apsēstība, ka viss, par ko vien tai ir interese, ir jāstūķē aiz vaigiem, ir klīnisks gadījums. Ģeopolitiskā bulīmija, ik pa laikam sarijoties teritorijas, ko tā nespēj sagremot jeb sakarīgi integrēt, tai nāk tikai par sliktu un izmaksā šausmīgi dārgi. Ne Ukraina, ne Krima turklāt nav Krievijas patiesā problēma, tāpat kā Krievija nav Ukrainas problēma. To īstās problēmas ir daudz tuvāk, un par tām runāt ir daudz nepopulārāk nekā par «ļaunajiem viņiem», un ar karogu plivināšanu vai nevietā izrādītu militāru bramanību tās neatrisināt. Ukrainas ekonomikas jaudu sakarīga integrēšana Krievijas ekonomikā ir arī ES interesēs, kas Austrumu partnerības sakarā pastāvīgi ir ticis atgādināts, tāpēc darīt to ar aneksiju, teroru un draudiem ir lieki un būs arī visai mazefektīvi.
Ukrainai nevajadzētu būt arī Eiropas problēmai, kaut gan aizvien izteiktāk Ukraina par tādu kļūst. Tas liek domāt, ka ar galvu tā pilnīgi labi nav ne tikai Maskavā, bet arī Briselē. Briselei ģeopolitisko rijību pārmest nevar, pat gluži pretēji – ģeopolitikas argumenti tai ir sveši. Cēlonis tam ir zināms – mācīšanās no ideoloģisko murgu baisās pieredzes, bet šeit atkal iezīmējas atsevišķa cilvēka un lielu kopu līdzība. Šai gadījumā – tieksme krist galējībās, un, tikusi vaļā no ideoloģiju tvana, oficiālā Eiropa ir ļāvusies tehnokrātiskas kontroles mānijai. Eiro, banku savienība u.c. ir lieliskas idejas, bet ir redzams, cik grūti tās īstenojas. Tāpēc vērā ņemami ir pēdējā laikā izskanējušie viedokļi, ka varbūt varas supercentralizācija Briselē (lai vai kādi būtu tās domātie demokrātiskie atsvari) patiesi vienotai Eiropai nav vajadzīga. Pagaidām galvenā straume, kas Latviju burtiski nes, iet šajā – centralizācijas – virzienā un izskatās, ka Latvijai tas ir uz labu. Bet tas nenozīmē, ka tā ir vai būtu jābūt visiem – kā pašreizējā ES sastāvā, tā nākotnē.
Runājot par nākotni, daži piemēri. Proti, austrumos Ukraina ar jaunās («labās») valdības veikto oligarhijas institucionalizāciju valsts austrumos un Turcija, kuras premjers opozīcijas piežmiegšanas dēļ jau ir ielicis juridisko pamatu skābekļa piegriešanai Facebook un Twitter, un ziemeļrietumos Islande ar Norvēģiju. Protams, vēl arī briti. Retorisks jautājums: vai pašreizējais ES visa un visu centralizācijas virziens pārredzamā nākotnē ļautu šiem Eiropas spēles dalībniekiem tā godīgi un patiesi vienoties? Tas vedina uz domām, ka zināma daļa no Briseles problēmām rodas no tās apaugšanas ar varu, kas tad tiek īstenota pēc Prokrusta gultas principa. Ļoti iespējams, ka stingrības ziņā dažādota integrācija, paredzot arī vaļīgāku galu iespēju, patiesībā ir dziļāka integrācija. Proti, ka mazāk ir vairāk kā Maskavā, tā Briselē.
