Globālā pārprodukcija un ar to saistītā valstu ārējās tirdzniecības bremzēšanās aizvien vairāk liek domāt, ka izaugsmes tempu paātrināšanās ir zem jautājuma zīmes
Cilvēkus un organizācijas, kuri komentē dažādus ekonomiskos procesus, var iedalīt divās grupās – vieni ir tie, kas uzskata, ka Eiropas, tostarp Latvijas ekonomiskā izaugsme paātrināsies, savukārt otri norāda uz visai plašu problēmu loku, vedinot domāt par varbūtējas ekonomikas krīzes tuvošanos. Dažādu argumentu netrūkst ne vieniem, ne otriem un, iespējams, ekonomikas attīstības prognožu kontekstā tik sarežģīta situācija kā patlaban vēsturē vēl nav bijusi.
Par to, ka tautsaimniecības attīstība sāk buksēt, zināmā mērā liecina pēdējā laikā izskanošās atziņas no kādreiz tik optimistiskās Latvijas Bankas. Vēl pirms trim gadiem tās vadītāja komentāri mūsu valsts iekļūšanu eirozonā saistīja ar lielām cerībām, savukārt patlaban centrālā banka secina, ka ar ekonomisko izaugsmi nesokas tik labi, tādēļ pagājušajā nedēļā tika izplatīta informācija par iekšzemes kopprodukta pieauguma un inflācijas prognožu samazināšanu. Patiesībā Eiropas monetārās savienības faktors Latvijas ekonomiskajā izaugsmē vienmēr šķitis nedaudz pārspīlēts, jo visu pārsvarā nosaka globālā konjunktūra. Attīstības tempi no tās ir atkarīgi daudz vairāk nekā tas, vai uzņēmumam nākas saskarties ar valūtas konvertācijas izmaksām vai ne. Un tieši saistībā ar pasaules straujāk augošajām tautsaimniecībām, konkrēti, ASV un Ķīnu un to radīto mikroklimatu patlaban rodas visvairāk jautājumu.
Pagājušajā nedēļā ar savām atziņām par pasaules ekonomikas perspektīvām klajā nāca arī Nordea ekonomisti, secinot, ka 2008. gada krīzes scenārijs neatkārtošoties. Vienlaikus tiek norādīts uz vairākām visai bīstamām niansēm, tostarp uz globālās tirdzniecības apjomu mazināšanos, ienākumu konverģences mazināšanos starp attīstītajām un attīstības valstīm, kas nozīmē, ka ienākumu izlīdzināšanās starp abu valstu grupām notiek lēnāk nekā iepriekš, turklāt attiecībā uz tādām valstīm kā Krieviju un Brazīliju var runāt par diverģenci. Pie ekspertu teiktā var piebilst, ka pašreizējo ekonomikas procesu gaismā sevišķi labi vairs neizskatās arī Ķīna, kuras eksporta kritums gada izteiksmē pēdējos mēnešos uzrāda divciparu procenta skaitļus ar tendenci palielināties, tai pašā laikā valsts iekšējais patēriņš, lai arī aug, tomēr tiek apdraudēts saistībā ar nekustamā īpašuma burbuli.
Tādējādi, runājot par eksportu, šajā ziņā Eiropas ekonomikas attīstības perspektīvas var būt saistītas ar Ziemeļameriku. Tiesa gan, arī tur pēdējos ceturkšņos izaugsme iet mazumā, kas, iespējams, ietekmēs arī eksporta tālāku kāpumu. Optimistiskākie ekonomikas speciālisti aizvien cer uz centrālo banku pašreiz visai vētrainās finanšu stimulēšanas pozitīvu iznākumu. Taču, piemēram, Latvijas gadījumā ekonomiskās izaugsmes tempi ir apmēram tādi paši kā iepriekš, līdz ar to varam secināt, ka attiecībā uz mūsu valsti ietekme pagaidām vai nu ir bijusi relatīvi neliela, vai arī tai ir bijis tikai kompensējošs raksturs. Ja pieņemam, ka šāda ietekme saglabāsies arī turpmāk un iztiksim bez finanšu krīzes, tad, visticamāk, tuvāko gadu laikā varam rēķināties ar lēnu ekonomikas pieaugumu, valsts iekšzemes kopproduktam palielinoties par 2–3%.