Latviešiem trūkst patriotisma par pašmāju pārtikas ražotāju produkciju, bet vēl mazāk tā ir mūsu mazumtirgotājiem
Turies pie sarkanbaltsarkanās karotītes! Tā, pārfrāzējot nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas kampaņas saukli, varētu mudināt iedzīvotājus Lieldienu galdam izvēlēties vietējos produktus. Ņemot vērā citzemju pārtikas produktu ievērojamo patēriņu, «vidējam pircējam» uzklāt svētku galdu tikai ar pašmāju produktiem būtu zināms izaicinājums. Vienlaikus – arī iespēja demonstrēt lojalitāti pašmāju lauksaimniecības produkcijai un mūsu zemē tapušiem produktiem. Pircējiem tā būtu arī izdevība pārvērtēt iepirkšanās paradumus. Varbūt dienišķā maize vai olas krāsošanai un ripināšanai nav jāmeklē lielveikala bezpersoniskajās aukstuma vitrīnās, bet gan tiešās pirkšanas pulciņā vai pat bioloģiskā zemnieka sētā.
Pārtikas nozare, kuru kā skarbs vējš izpluinījusi ģeopolitiskā apmainīšanās ar sankcijām, slapjām mugurām raujas pēc jauniem tirgiem, un dažiem ražotājiem salīdzinoši īsā laikā ir izdevies noslēgt vērtīgus līgumus, taču pārtikas industrijas specifika liek augstu vērtēt arī vietējo pircēju makus.
Zemnieku saeimas vadītāja Jura Lazdiņa DB 10.03.2016. paustais viedoklis, ka nav nekādu signālu par embargo atcelšanu tuvākajā laikā, liek apzināties realitāti. Aiz spožiem uzsaukumiem par eksotiskiem eksporta iekarojumiem realitātē jaunajos tirgos pārdotais apjoms ne tuvu nespēj kompensēt Krievijas tirgū zaudēto. Piensaimnieku cerības, ka krīze nāks un pāries, ir aplam saskābušas. Nu jau var teikt, ka pat gadi iet, bet krīze nepāriet, tā vien pārdēvēta par ikdienas realitāti. Šajos apstākļos vietējā tirgū konkurence ir saspringusi, bet patēriņš gan nav sevišķi audzis. Skarbajā laikā, kad par pienu atsevišķi iepircēji gatavi maksāt vien 12 centus par litru, lauksaimnieki grib panākt, lai vietējie piena produkti aizņemtu 90% mazumtirdzniecības veikalu plauktu. Tas dotu iespēju dzīvot un attīstīties vietējās ekonomikas pulsa uzturētājiem, nevis tiktu atbalstīts imports.
Diemžēl atsevišķiem tirgotājiem, ja tā var teikt, negaršo Latvijā ražota pārtika. Nemaz nerunājot par svešzemju tīkliem, arī pašmāju veikali nav pietiekami centīgi Latvijas preces atbalstītāji. Piemēram, Sky tīkls savā vēlmē piedāvāt plašāku pašmāju produkcijas klāstu, uzņēmuma vadības vārdiem runājot, atduras pret kvalitātes barjeru, kurai mūsu pārtikas rūpnieki nespējot pārrāpties pāri. Putni, kas baroti ar hormoniem, cūkas, kas rijušas antibiotikas, liellopi ar nepareizu gaļas struktūru, bet siera ražošana vispār esot traģiska – pēc «Eiropas standartiem» gatavotu sieru Latvijā nevarot atrast. Tirgotāju domām var nepiekrist, bet tajās tomēr ir vērts ieklausīties. Aizstāvībai gan jāsaka, ka ar siera gatavošanas tradīcijām neesam apdalīti, turklāt pienotavas gadu gaitā iemācījušās ne vien tā sauktos Holandes vai Krievijas siera klučus štancēt, bet arī savīt siera bizes un ekskluzīvi nogatavināt sieru ne tikai mēnešus, bet pat gadus. Un tas ir ceļš, kas sākts un arī ejams tālāk – apstrādāt un pārstrādāt, lai augtu produktu vērtība, pārtikas tehnologu meistarība un arī pircēju apmierinātība.