Spriežot pēc globālās ekonomikas attīstības izredzēm, ministra amatā uz dažāda veida eksportu vērstajam biznesam Latvijā lieti noderētu cilvēks, kurš pazīst Āfrikas reāliju rakstaino drēbi.
Anēmiskā globālās ekonomikas izaugsme ir uz palikšanu – tāds ir Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) viedoklis, un nekas neliecina, ka tas būtu nepārdomāts. Fonda vadītājas Kristīnes Lagardas formulējums par «jauno viduvējību» kā investīciju vides un izaugsmes jauno normu ir labs iemesls arī Latvijas ārpolitikas ekonomiskās dimensijas plānotājiem un īstenotājiem pārdomāt divreiz, vai nevajadzētu skatus vēl apņēmīgāk vērst pāri tuvākajiem un ērtākajiem tirgiem. Tas principā neapšauba pastāvošo realitāti, ka nozīmīgākā preču un pakalpojumu tirdzniecība notiek pēc iespējas tuvāk mājām, tomēr arī spēja gūt labumu no uzrāviena eksotiskākos tirgos par ļaunu nenāks. Bet šāda spēja ir jāplāno un jākopj laikus.
Pagaidām SVF vērtējumā Āzijas attīstības valstu tirgi un Subsahāras Āfrika ir ar augstāko izaugsmes potenciālu. Tas, protams, ir arī tā iemesla dēļ, ka daudz dziļāk, kur grimt, jau šiem ļaudīm nav, un vienubrīd vienīgais ceļš ir augšup. Konkrēti Subsahārā šogad paredzēta vidēji 5,1% ekonomikas izaugsme un nākamgad – jau 5,8%.
Āfrikas labumus ar plašu vērienu sekmīgi jau apgūst Ķīna. Tās veiktie vērienīgie infrastruktūras u.c. projekti pērn Āfrikas un Ķīnas divpusējās tirdzniecības bilanci ir uzaudzējuši līdz 210 miljardiem ASV dolāru. Vašingtona visai nesen ir atjēgusies, ka Pekina tai Āfrikā izgriež pogas, un šīsvasaras Melnā kontinenta 50 valstu līderu sanāksme ASV bija Baraka Obamas administrācijas mēģinājums ielēkt Āfrikas ekonomikas attīstības vilcienā, kas aizvien uzņem ātrumu, un lielākais labums no tā, saprotams, ir tiem, kas ir jau iekšā.
Labā ziņa mums kā ES dalībvalstij ir tāda, ka šai «vilcienā» vispamatīgāk ir iekārtojusies tieši Eiropa. 2012. gadā divpusējā tirdzniecība sasniedza 339 miljardus eiro. Lai gan ES ir lielākā Āfrikas importa partnere, tirdzniecības bilance ir par labu Melnajam kontinentam.
Eiropa ir arī procentuāli galvenais Āfrikas viesstrādnieku naudas pārvedumu avots. Kopumā globāli ar viesstrādnieku maksājumiem uz mājām Āfrikā 2012. gadā ieplūda 60,4 miljardi ASV dolāru, un šī bija nozīmīgākā naudas plūsma, apsteidzot pat tiešās ārvalstu investīcijas. 35% no šīs naudas nāca no ES valstīm. Šis ir ļoti nozīmīgs fakts, jo rada Āfrikā pozitīvu un visai personalizētu Eiropas tēlu – ļoti daudziem tā nav tāla un sveša bagātnieku zeme, bet gan reāls viņu ikdienas rocības garants.
Šāds pavisam konkrēti personalizēts tēls daudzviet Āfrikā ir un gan jau kādu laiku vēl būs ES attīstības komisārs Andris Piebalgs, un, ja vien Latvija Āfrikas iespējām neatmetīs ar roku pēc principa «ai, mums tāpat labi», tad ir īstais un varbūt arī pēdējais brīdis šo morālo kapitālu vērst skaidrā naudā. Un, ja kādam augstākā līmeņa vadītājam Latvijā ir saprašana par Āfrikā notiekošo, tās riskiem un iespējām, tad tas ir Andris Piebalgs, un viņa kļūšana par ekonomikas ministru pat sliktākā scenārija gadījumā (proti, ja globālās cerības uz Āfriku neattaisnojas) konkrēti šai aspektā nozīmētu, ka mēs vismaz būtu bijuši gatavi savai iespējai.
Nav arī šaubu, ka A. Piebalgs ir gana spējīgs vadītājs. Viņa ziņā komisāra darba laikā ik gadu ir bijuši ar Latvijas valsts budžetu salīdzināmi līdzekļi. ES attīstības palīdzības budžets pašreizējam septiņu gadu finanšu periodam ir virs 44 miljardiem eiro. Un tā ir vēl mazākā daļa no tā, ko Eiropa kopumā velta Āfrikas attīstībai. 2007.‒2013. gada plānošanas periodā kopējais ES valstu un institūciju sniegtais palīdzības apmērs Āfrikai bija ap 141 miljardu eiro.
Viss iepriekš teiktais nenozīmē, ka Āfrika mūsu ārējai tirdzniecībai paredzamā nākotnē kļūs vai ka tai vajadzētu kļūt nozīmīgākai, teiksim, par Igauniju. Tā nebūs, un tā tam arī nav jābūt. Skaidrs, ka Latvija arī nebūs tā, kas nopelnīs uz Āfrikā un Āzijā mītošās civilizācijas nabadzīgākās daļas visai iespējamā ekonomiskā izrāviena, to pabarojot, jo mūsu jaudas to vienkārši neparedz. Mūsu ārējās ekonomikas mērķim aizvien jābūt nevis plašam patēriņam, bet augstai pievienotajai vērtībai, dārgām precēm un augsti profesionāliem pakalpojumiem. Un, ja ir iespēja ar to pelnīt strauji augošā tirgū, kāpēc gan ne?
