Doma iekarot daļu no globālā medicīnas tirgus ir apsveicama, galvenais to nepazaudēt birokrātu dzirnavās
Tas, ka Jūrmalā vairs nebūs Jaunais vilnis un citi Krievijas televīzijas rīkoti konkursi, kādam cilvēcīgi var patikt vai nepatikt, tomēr, ja vien nav vēlme vēl vairāk audzēt valstī bezdarbu un emigrāciju, ir skaidrs, ka robs, ko radīs samazinājušos tūristu skaits, ar kaut ko ir jāaizpilda. Vēlams, protams, lai tas būtu kaut kas ilgtspējīgs un labumu nesošs pēc iespējas daudziem. Kā liecina DB 24.02.2015. publikācija – šāda ideja ir. Latvijas kūrortpilsēta Jūrmala, atjaunojot daudzu desmitu gadu senas tradīcijas, būtu jāveido par speciālo ekonomisko zonu, lai sniegtu kurortoloģijas, ārstniecības un rehabilitācijas pakalpojumus ārzemniekiem. Doma lieliska, jo ir skaidrs, ka Latvijas «skype» jeb lielā iespēja ir jāmeklē tajā potenciālā, kas mums ir pieejams, un tā ir šejienes tīrā daba, pietiekami spēcīga veselības kopšanas nozare un pagaidām vēl arī infrastruktūra, kas nepieciešama šāda plāna attīstībai. Pie viena tā ir arī iespēja nodrošināt labu atalgojumu vietējiem iedzīvotājiem, ne tikai apturot viņu aizbraukšanu no valsts, bet pat, iespējams, ļaujot vairākiem aizbraucējiem atgriezties. Kur vēl izcilāks reemigrācijas plāns!
Pozitīvi, ka šai idejai savu atbalstu pauž arī veselības ministrs Guntis Belēvičs, taču ir nožēlojami, ka šāda plāna virzību bremzē dažādi ministriju ierēdņi. Kā norāda LTRK viceprezidente Lienīte Caune, ierēdņi vienkārši «spēlē futbolu», sūtot no viena atbildīgā pie nākamā. Acīmredzot, lai tikai nebūtu nekas jādara un sevi jāpiepūla. Protams, šādu ideju nevar īstenot bez valsts politikas atbalsta un Latvija nebūt nav vienīgā valsts pasaulē, kas šajā jomā vēlas startēt. Medicīnas tūrisms jau ir ļoti labi attīstīts tādās valstīs kā Izraēla, Šveice, Vācija, ASV un pat Turcija. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jāvar piedāvāt investoriem kādu bonusu – šī iemesla dēļ arī doma par speciālo ekonomisko zonu, kuras ietvaros iespējams piemērot dažādas nodokļu atlaides. Ir tikai viens «bet», nodokļu atlaides ir jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju un te nu arī sākas lielā ierēdņu «staipīšanās» un lietas bīdīšana no viena rakstāmgalda uz nākamo.
Bez jau esošajām divām speciālajām ekonomiskajām zonām (SEZ) un divām brīvostām Latvijā pēdējos gados nav izdevies izveidot vēl kādu SEZ. Savādi, ka Lietuvā gan pērn izdevies izveidot veselas piecas jaunas SEZ. Rodas ļoti pamatots jautājums – kālab mums ir vajadzīgas tādas iestādes un ierēdņi, kuri ar savu bezdarbību ir gatavi norakt praktiski jebkuru jaunu ideju, kas varētu nest reālu labumu Latvijas tautsaimniecībai? Tā kā tautai ir jāzina savi «varoņi», domāju, te varētu līdzēt visu gumijas stiepēju, tīšu vai netīšu traucētāju un gaisa jaucēju publiska minēšana ar visiem viņu daiļrunīgajiem argumentiem, kāpēc kaut ko it kā nevar izdarīt, taču šie tukšie aizbildinājumi nedrīkst apturēt labas idejas virzību.
