Diskusija par to, vai sabiedrībai būtu jārāda informācija, cik pelna valsts maizē strādājošie, ir sadrumstalojusies sīkās drupačās, kamēr netiek atbildēts būtiskākais jautājums par pašu principu – atvieglot pieeju šiem datiem vai to nedarīt. Iet uz atklātību vai palikt pašreizējā daļējā «aizklātībā». Valsts skatās uz pirkstiem katram sīkuzņēmējam un pat šmakovkas gatavotājam, bet savā «virtuvē» negrib nevienu tā īsti ielaist. Piemēram, Aglonas maizes muzeja vadītāja Vija Kudiņa, kurai ir licence stiprā alkohola ražošanai, uzskata, ka drakonisko prasību dēļ viņa varētu no tās atteikties, lai gan pēdējā laika modes dzēriens šmakovka labi papildina lauku uzņēmējas tūrisma produktu piedāvājumu. Valsts tērē resursus, lai regulāri inspicētu V. Kudiņas šmakovkas «ražotni». Vai tā nav blusu dīdīšana, kamēr apkārt skraida ēnu ekonomikas trakie suņi, kuri būtu pelnījuši lielāku valsts enerģiju to izķeršanā?