Pagaidām gaismā vēl nav celta jaunā valdības artilērija pret ēnu ekonomiku, taču būtiski, lai uzņēmējdarbība tiktu stimulēta, nevis nodokļus arvien cītīgāk žmiegtu no tos jau maksājošajiem uzņēmumiem
Tautas sakāmais vēsta, ka priecīgu devēju Dievs mīļo jeb dots devējam atdodas. Latvijas nodokļu maksātāji vai tie, kuriem vajadzētu tādiem būt, gan nereti ir zemu motivēti šo parunu realizēt dzīvē. Neskatoties uz šo mūsu īpatnību citu Eiropas valstu saimē, Finanšu ministrija apņēmusies 2020. gadā nodokļos iekasēt papildus 1,5 miljardus eiro. Kā nekā Māra Kučinska valdība deklarējusi, ka iekasēto nodokļu apjoms sasniegs trešo daļu no IKP. Lai nenāktos iet pret sociālo partneru vēju un vēl vairāk forsēt biznesu ar nodokļu briedināšanu, pēc ilgstošās, taču ne sevišķi sekmīgās cīņas (vai tās imitācijas) ar ēnu ekonomikas apkarošanu tagad jābruņojas ar jauniem ieročiem, lai vārdus beidzot vērstu darbos. Pagaidām šie ieroči gan vēl nav gaismā celti, taču būtiski, lai uzņēmējdarbība tiktu stimulēta, nevis kavēta, cenšoties no nodokļus maksājošajiem uzņēmējiem izžmiegt arvien lielāku un lielāku nodokļu maksājumu. Atbildīgā ministrija sola «iziet ārpus komforta zonas», uz ko, visticamāk, jau norāda Valsts ieņēmumu dienesta krietnā purināšana un arī izskanējušie plāni ieviest nodokļu strīdu meditāciju, lai nodokļu administrācija neapdomīgi nepārsteigtos ar pamatlīdzekļu apķīlāšanu.
Uzņēmēji valsts izziņoto ēnu ekonomikas «revīziju» uztver kā pozitīvu signālu. Arī izskandēto plānu par pusotra miljarda eiro pievienošanu valsts makam biznesa pārstāvji skaļi nesauc par politiskās fantāzijas augli, bet gan par sasniedzamu mērķi augošas ekonomikas apstākļos. Turklāt Eiropas Komisija aplēsusi, ka starpība starp iekasēto PVN un ēnu ekonomikā izšķīdināto pārsniedz 700 miljonus eiro, un varam sevi uzskatīt par PVN izkrāpšanas lielvalsti. Tas nozīmē, ka darba lauks šajā lomā ir patiesi plašs.
Turpmākais valdības darbs tāpat rādīs, cik veiksmīga būs tās iecerētā nodokļu sloga pārnešana no darbaspēka uz patēriņu. Izšķiroša nozīme, vai notiks kapitāla briestošā migrācija no Latvijas, par ko DB jau ir brīdinājis, būs tam, vai Latvija palielinās nodokļu likmi dividendēm vai ne. Sen bija laiks arī ministriju izdevumu lietderības izvērtēšanai, jo valsts ierēdņu tēriņi mēdz sēt šaubas par nepieciešamību uzturēt tik plašu birokrātijas apkalpotāju karapulku.
Iepriekšējo valdību rīcība gan liek ievilkt elpu pirms tīksmināšanās par vienas vai otras ministrijas plāniem. Meklējot budžeta ielāpus, būs grūti turēties pretī kārdinājumam kādā brīdī sākt dziedāt veco nodokļu likmju palielināšanas dziesmu vai arī izgudrot dažu labu jaunu uzņēmēju vai tautas slaukšanas instrumentu valstiski cēlā mērķa labad – pieaudzēt budžetu. Ja tuvāko gadu laikā situācija iegulsies vecajās sliedēs, nākamo valdību un Saeimas sasaukumu politiķiem būs jātrin naži, lai sāpīgi nogrieztu finansējumu, piemēram, veselībai vai izglītībai. Tad nepalīdzēs pat tautas acu aizmālēšana ar populistiskiem mēģinājumiem, piemēram, neauglīgi tērēt simt gudro galvu resursu, ar likuma varu cenšoties aizliegt smēķēt gaidībās esošām sievietēm.