Varētu domāt, ka nav labdabīgāka mērķa par energoefektivitāti, taču, putrojot faktus un spiežot uz sociāli jutīgām pogām, var diskreditēt jebkuru ideju.
Par vienu no pēdējā laika skaļākajām tēmām Latvijas enerģētikas sektorā izvērtusies šķietami nekaitīgā ES Energoefektivitātes direktīva. Tās mērķis – 20% energoefektivitātes pieaugums ES dalībvalstīs līdz 2020. gadam. Tas nav nekāds jaunums, ES dalībvalstis jau sen energoefektivitātes celšanas vārdā realizē dažādus pasākumus gan publiskajā, gan uzņēmumu, gan iedzīvotāju sektorā – iegādājas energoresursus taupošākas iekārtas, siltina mājas u.c. Pamatojums šīm darbībām ir skaidrs – jo augstāka energoefektivitāte, jo mazāk jāmaksā par piegādātajiem energoresursiem un mazāka atkarība no dažādiem energoresursu piegādātājiem. Pārsvarā šiem mērķiem ir pieejams arī izdevīgs finansējums no ES fondiem, valsts attīstības bankām un tamlīdzīgiem avotiem.
Kā savā pētījumā par Energoefektivitātes direktīvas ietekmi un riskiem, aptaujājot citu valstu pieredzi, secināja kompānija EY, nekur nav manāms īpašs satraukums šīs direktīvas sakarā. Izņēmums ir Latvija. No EY pētījuma izriet biedinoši secinājumi – ja Energoefektivitātes direktīva Latvijā tiek ieviesta tā, kā to piedāvā Ekonomikas ministrija, gāzes, siltuma un elektrības tarifi būtiski celsies. Arī pašu energouzņēmumu sacītais rada iespaidu, ka Latvijas enerģētikas sektors direktīvas dēļ atrodas sabrukuma priekšā. Diemžēl skaidrojumi no Ekonomikas ministrijas nekādu gaismu šajā situācijā neienes. Vēl ļaunāk, šie skaidrojumi rada priekšstatu, ka ministrija pamatā ir satraukusies tikai par to, kā atskaitīsies Eiropas Komisijai par to, ka direktīva Latvijā netiek realizēta, kā nākas. Līdz 2020. gadam laika nav atlicis sevišķi daudz, tāpēc tagad steigā tiek gatavots likumprojekts, kurā viss samaisīts kopā kā mušas ar rozīnēm un kas radījis lielu satraukumu un pretestību gan nozares uzņēmumos, gan pastarpināti arī patērētājos, kam galu galā nāksies par to visu samaksāt.
Enerģētikas uzņēmumi ir satraukušies par to, ka viņiem grasās uzlikt par pienākumu nodrošināt enerģijas ietaupījumu Latvijā vismaz par 1,5% gadā, sākot jau no šī gada. Kā nodrošināt? Nu, piemēram, iesaistīties māju siltināšanā un citos energoefektivitātes pasākumos iedzīvotāju sektorā. Jāpiebilst, ka pašreizējā Latvijas likumdošana šādu energouzņēmumu iejaukšanos iedzīvotāju īpašumā neparedz. Taču pamatojums uzņēmumu iesaistei ir tāds, ka neviens jau nezina labāk, kā ietaupīt un samazināt enerģijas patēriņu, par pašu uzņēmumu, kas šo enerģiju piegādā un ir kompetents konkrētajā jomā no A līdz Z. Sekundārais iemesls ir arī tāds, ka Latvijas iedzīvotāji diez ko neraujas mājas siltināt, to arī vismaz daļēji var saprast. Kamēr energoefektivitātes pasākumi Latvijas izpildījumā būs tikai butaforija, proti, cerēto izmaksu ietaupījuma ziņā iedzīvotājiem faktiski nāksies samaksāt vairāk nekā pirms siltināšanas, būs ļoti grūti piespiest kādu rīkoties pret viņa materiālajām interesēm. Līdz ar to šeit atbildīgajām valsts institūcijām primāri ir jāiegulda liels darbs gan dažādu aprēķinu veikšanā, lai pierādītu energoefektivitātes izdevīgumu, gan iedzīvotāju izglītošanā, gan arī šīs jomas uzraudzībā, lai cilvēki sakarā ar savas mājas siltināšanu galu galā nenonāktu apšmaukto statusā.
Taču arī kārtība, kad atbildība par energoefektivitātes realizēšanu vienkārši tiek uzkrauta energouzņēmumiem, nenesīs gaidītos augļus. Ļoti labi var saprast reģionālo centralizētās siltumapgādes uzņēmumu izmisumu, kuri lieliski apzinās savu iedzīvotāju zemo maksātspēju. Jebkuras papildu investīcijas liks celt tarifus, bet dažas nosiltinātas mājas, piemēram, Latgalē nekādu papildu labumu nedos, jo tās vienkārši stāv pustukšas. Prasīt, lai Latgales siltumuzņēmums maksā naudu kopējā fondā, no kura tiks veikta siltināšana, piemēram, Kurzemē, savukārt ir pretrunā ar uzņēmējdarbības ekonomisko loģiku. Turklāt jāpiebilst, ka ES direktīva pat neiesaka šādu pienākumu uzlikt mazajām un vidējām energokompānijām, jo tām trūkst nepieciešamo resursu. Kas attiecas uz lielajām energokompānijām, tās strādā ar ievērojamu peļņu un rezerves viņām būtu arī energoefektivitātei. Jā, iespējams, tas nozīmētu tarifu kāpumu, bet te būtu nopietns darbs regulatoram, lai izvērtētu un nodrošinātu to, ka panāktais energoefektivitātes ietaupījums iedzīvotājiem atsvērtu tarifu kāpumu.