Bažas par ārējo faktoru negatīvo ietekmi varētu būt piepildījušās, tāpēc jauno valdību gaida smags darbs pie ekonomikas izaugsmes tempu stabilizēšanas
Lai arī gada trešais ceturksnis valsts ekonomikai bija nesis daudziem negaidīti strauju izrāvienu, kas gan pamatā bija skaidrojams ar būvniecības aktivitātēm iztērējot Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu iepriekšējā plānošanas perioda līdzekļus, turpinājums valsts tautsaimniecībai nav bijis tik labs. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes ātrais novērtējums, lūkojoties ceturkšņu griezumā, valsts tautsaimniecības pieaugums faktiski ir apstājies. Salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) ir samazinājies par 0,01% pēc 0,9% kāpuma iepriekšējo triju mēnešu periodā. Savukārt gada otrais ceturksnis ekonomikai bija vainagojies ar 1,2% vērtu pieaugumu. Tiesa gan gada izteiksmē tautsaimniecībā turpinās izaugsme, pēc sezonāli izlīdzinātajiem datiem IKP palielinoties par 2,6%, kas gan ir ievērojami sliktāks sniegums nekā trīs mēnešus iepriekš, kad šis skaitlis sasniedza 3,2%.
Grūti ir viennozīmīgi atbildēt, vai šie ekonomikas ātrā aprēķina dati ir liels pārsteigums. No vienas puses, Latvijas ekonomika uzrādīja patīkamu vitalitāti, kad sākās problēmas ar eksportu uz Krieviju, taču no otras – gan atsevišķu vietējo, gan ārvalstu faktoru kopsumma ir novedusi pie izaugsmes krituma. Ja runājam par daudzu mūsu sabiedrības locekļu prātos par rūpju bērnu uzskatīto pārtikas rūpniecību, tad daudziem lielajiem nozares uzņēmumiem norit pat samērā veiksmīgs pārorientēšanas process uz citu valstu tirgiem. Tomēr vienlaikus problēmas atrodas pašu mājās un šeit diezgan nepārprotami ir skaidrs, ka kavēšanās ar ES fondu apguvi nākamajam periodam var izmaksāt visai dārgi. Arī par vietējo uzņēmumu atbalstu publiskajos iepirkumos būtu pēdējais laiks padomāt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Sevišķi vēl tāpēc, ka no vispārējas deflācijas draudiem, kuru realizēšanās gadījumā izaugsme var viegli pārvērsties kritumā, Eiropa ir nevis attālinājusies, bet gan tieši pretēji problēma var kļūt aizvien lielāka.
Jādomā, ka iekustināt ekonomiku stimulējošus mehānismus valdība šoreiz varētu būt ieinteresēta vairāk nekā citkārt, jo viena lieta ir vadīt valsti, kad tautsaimniecības izaugsme palielinās, bet pavisam cita – tad, kad tā sarūk. Deflācija ir kaitējoša valsts budžetam gan tāpēc, ka mazākas summas iespējams iekasēt no pievienotās vērtības nodokļa, gan arī tāpēc, ka pie sliktākas naudas plūsmas kritīsies gan peļņa, gan labklājība kopumā. Tikmēr sociālo problēmu apmērs augs, prasot aizvien lielākus līdzekļus, stimulējot valdību ātrāk nekā citkārt strādāt pie ekonomikas aktivizēšanas. Attiecībā uz ekonomikas dinamiku par krīzes tuvošanos nevajadzētu steigties runāt, tomēr pašreizējā situācija prasa to, lai pēdējos gados tik ierastā valsts ekonomikas politikas noteicēju slīgšana pašapmierinātībā tiktu nomainīta pret kaut ko pragmatiskāku.