Pērn apsīcis piecus gadus vērojamais darba ņēmēju skaita nelielais ikgadējais pieaugums
Salīdzinot Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Darbaspēka apsekojuma rezultātus ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem par darba ņēmējiem, nākas sparīgi kasīt pakausi. CSP šonedēļ nāca klajā ar prieka vēsti, ka 2015. gadā Latvijā bija nodarbināts 896,1 tūkstotis iedzīvotāju, kas ir par 11,4 tūkstošiem vairāk nekā pērn. Pavisam citas toņkārtas dziesmu dzied VID, tā apkopotie dati pat ir pretēji CSP izplatītajiem. Dienests apkopojis tikai un vienīgi informāciju par nodokļus maksājošajiem darba ņēmējiem, kas sausi, bet, jādomā, reāli rāda nodarbinātības ainu.
Tā pēc VID ziņām Latvijā pērn decembrī bija 785,5 tūkstoši darba ņēmēju, kas ir par «nieka» 114,6 tūkstošiem mazāk, nekā gada nogalē saskaitījusi CSP. Uz brīdi noliekot malā CSP apsekojuma rezultātus un pievēršoties VID apkopotajai statistikai, redzams, ka 2014. gada pēdējā mēnesī darba ņēmēju skaits bija 789,1 tūkstotis. Tātad VID informācija raida brīdinājumu, ka darba ņēmēju pulks gada laikā samazinājies par 3661 cilvēku (nevis pieaudzis par 11,4 tūkstošiem, kā apgalvo CSP). Samazinājums pret iepriekšējo gadu bijis katrā no aizvadītā gada mēnešiem, janvārī tas sasniedza pat 6667 nodarbinātos.
Lai gan strādājošo skaits sarucis tikai par nepilnu procentu, pērnais gads savā ziņā ir robežšķirtne – no 2009. gada līdz pat 2014. gadam darba ņēmēju skaits pēc krīzes atlaišanu epidēmijas ir pakāpeniski audzis par padsmit tūkstošiem ik gadu. Savukārt 2006. gada datus, kad darba ņēmēju skaits Latvijā bija uzrāpies teju līdz miljonam, salīdzinot ar aizvadīto gadu, var secināt, ka nodarbinātības līmenis joprojām ir dramatiski zemāks – «pie virpas» vairs nestāv vairāk par 203,3 tūkstošiem cilvēku. Turklāt lielu daļu no šiem cilvēkiem Latvijā vairs neatrast. Šo skaitli var izmantot par katalizatoru tam, cik iedzīvotāju varētu būt devušies darba trimdā, kamēr oficiāla statistika par aizplūdušo darbaspēku netiek jēdzīgi apkopota. Vēl jāpieskaita pašnodarbināto personu skaita sarukums – sešu gadu laikā no nodokļu maksātāju vidus izplēnējis turpat 21 tūkstotis pašnodarbināto. Jāņem vērā, ka statistiku aizēno ēnstrādnieku kliķe, bet tādi bija gan pirms krīzes, gan turpina parazitēt uz valsts rēķina arī pēc krīzes.
Mulsina CSP vēlme savā statistikā par nodarbinātību, tostarp bezdarba līmeni, ietvert nevis darbaļaudis kā tādus, bet tieši «iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 74 gadiem». Kā zināms, pagaidām pensionēšanās vecums ir nepilni 63 gadi, nevis 75. Nupat pavīdēja ziņa, ka saulainajā Sardīnijā mīt ilgdzīvotāju ģimene, kurā visi astoņi uz simtgades sliekšņa stāvošie brāļi un māsas vēl arvien ir pie labas veselības. Tos ģimenes locekļus, kam vēl nav 90, pārējie apsauc par tīneidžeriem. Tā sirmgalvjus uzlūko arī CSP, dzenot tos pie darba. Tiesa, līdzīgi rīkojas arī citu valstu statistiķi, tiem visiem sekojot vienotam ES regulējumam. Jāņem vērā, ka CSP, tāpat kā tai radniecīgas iestādes citviet ES, informāciju iegūst, klauvējot pie mājsaimniecību durvīm. Savukārt VID caurlūko darba devēju datus, nevis izvaicā kāpņutelpās sastaptos.