Jāizveido nabas saite, kas savienotu darba tirgu un izglītību – līdz šim ne reformas, ne profskolu infrastruktūrai tērētie ES struktūrfondu miljoni nav atrisinājuši pamatproblēmas
Profesionālās vidējās izglītības izglītojamo skaits nieka piecu gadu laikā sarucis ievērojami, zaudēti vairāk nekā desmit tūkstoši skolēnu. Kopš 2000. gada mīnusā ir jau vairāk nekā 20 tūkstoši. Tāpēc grūti runāt par profesionālās izglītības perspektīvu, ja kopējai izglītības sistēmai, kā rāda Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati, tā slīd laukā no pirkstiem. Bailīgi jājautā, kādas izmaiņas profesionālās izglītības audzēkņu skaitā viesīs nākamais 1. septembris, ja jau šogad topošo profesionāļu pulks bija tikai nepilnus 28 tūkstošus liels. Populārākās jomas pēc izglītojamo skaita ir inženierzinātnes, ražošana un būvniecība, taču arī tajās audzēkņu skaits samazinās graujoši – aptuveni par tūkstoti gadā. Pašlaik šajās nozarēs zināšanas smeļ desmit tūkstoši jauniešu, bet vēl 2003./2004. mācību gadā to bija vairāk nekā 23 tūkstoši. Tieši togad sākās skolēnu skaita nogruvums, ko mūsu izglītības sistēma nav spējusi apturēt. Toties tai labi veicas ar augstskolu studentu štancēšanu vairākās nozarēs, kurās uzkrājusies izglītību ieguvušo pārprodukcija, un tie bieži nestrādā atbilstoši iegūtajai izglītībai vai, vēl ļaunāk, dara to ārpus Latvijas. Daudzi izvēlas meklēt profesionālo laimi ārzemēs, kur viņu diploms tiek atzīts par labu esam, liecinot par to, ka izglītības kvalitāte varbūt arī nav tā lielākā problēma, kamēr dzimtenē to var pakārt uz nagliņas. Šķērmi ap dūšu varētu būt nodokļu maksātājam, kas finansējis Latvijā izglītību ieguvušos, kas izvēlējušies vai bijuši spiesti pacelt cepuri.
Neba tikai zemais prestižs turpina tukšot daudzviet pat ļoti modernos mācību kabinetus. Izglītojamo skaits profskolās korelē ar demogrāfiskajiem rādītājiem, bet vēl būtiskāks faktors ir darbavietu trūkums, kas sagaida to absolventus. Bez nemitīgi aktualizēta valstiska līmeņa izvērtējuma, kādas profesijas un studiju virzieni ir aplaimoti ar darbavietām tepat Latvijā un kur vēl nepieciešamas darba rokas, izglītības piedāvājums turpinās klibot iepakaļ gan darba tirgus vajadzībām, gan tā skarbajai realitātei. Tajā pašā laikā biznesam vajadzīgi speciālisti ar specifiskām zināšanām līdz pat konkrēta uzņēmuma līmenim, nevis atražoti darbinieki vienai vai otrai nozarei, kas baroti ar bieži pārāk vispārīgām zināšanām. Var par miljoniem iegādāties iekārtu, bet bez profesionāla darbinieka tai nebūs nekādas vērtības. Tā DB atzinuši uzņēmēji, kuri brīdina par spējīga darbaspēka robu nodarbinātības pīrāgā.
Savulaik izglītības ministrs Roberts Ķīlis skarbi paziņoja, ka profesionālā izglītība ir «pūšanas stāvoklī». Pašreizējais ministrs Kārlis Šadurskis gan apgalvo, ka «esam šo skolu tīkla sakārtošanā ieguldījuši milzu resursus, un tā ne tuvu nav tā izglītība, kas pirms dažiem gadiem». Atliek piekrist, jo divu tūkstošu skolēnu kritums gadā ir ievērojama atšķirības iezīme.