Iespējams, var vilkt paralēles starp bankām uzspiesto politiski nozīmīgu personu medīšanu ar anketu palīdzību un valsts amatpersonu deklarāciju puspatiesību tiražēšanas sistēmu
Valsts kontrolierei Elitai Krūmiņai droši vien būtu kāds biezāks vārds sakāms, ja aktuālajā revīziju plānā būtu ieplānota iedziļināšanās banku uzbāzības pasākumos. Kamēr banku klientu aptaujas lietderīgums un atdeve nav vētīta, var vilkt paralēles ar revīzijā secināto par valsts amatpersonu deklarāciju sistēmas efektivitāti. Toreiz viens no galvenajiem secinājumiem bija: lai no sistēmas būtu kāda jēga, tajās norādītajām ziņām jābūt patiesām. Ja šajā jomā valda puspatiesības, kāpēc gan lai cits gars valdītu politiskajai varai pietuvinātu cilvēku atskaitīšanās kultūrā bankām.
Bankas, uzbāžoties saviem klientiem ar kaitinošajām anketām, pakļaujas likumam, kura būtība ir identificēt tās personas, kas ir ne tikai politiski nozīmīgas vai rados ar tādām, bet veic arī aizdomīgas finanšu darbības, piemēram, cenšoties legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus. Turklāt aptaujas tiek veiktas, pieņemot, ka katrs tās pildītājs ir pārlapojis Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu un orientējas terminos. Jo politiski nozīmīga kādam varētu šķist arī apakšstāva Dzintra, kurai ir viedoklis par valstī notiekošo.
Jaunā kontroles sistēma, par kuras atdevi pašlaik ir maz skaidrības, tā vien liekas, aši uzcepta kā ceļamaize iekļūšanai OECD. Turklāt sanāk, ka pats cilvēks ar savām atbildēm sevi ierindo šaubīgo šeptmaņu sarakstā. Tā kā vienota politiski nozīmīgu personu reģistra Latvijā neesot, lai arī komercbankas mudināja tādu veidot, bankas izdara secinājumus no brīvprātīgi sniegtas informācijas. Tas nozīmē, ka piezvanot radiem, draugiem, «sadarbības» partneriem, politiski sensitīvais subjekts var pārliecināt nenorādīt par sevi «neko lieku». Un visi gali ūdenī? Tādējādi banku jaunveidojamajos «pastiprinātas izpētes sarakstos» (katrai bankai ir savs saraksts) cilvēki sevi godprātīgi iekļauj paši. Un ja nu ne?
Redzot, cik klientu ir lielākajām bankām, tops skaidrs, ka kvalitatīvi analizēt iegūtos datus diezin vai izdosies, lai arī politiski nozīmīgas personas statuss it kā pienākas tikai augtākajām valsts amatpersonām no valdības vadītāja un tiesneša līdz valsts kapitālsabiedrību vadītājam un pagastvecim. Klāt nāk ģimenes locekļi līdz mazbērniem un vecvecākiem, savukārt «ciešas saites» likums faktiski tulko kā jebkāda veida darījuma attiecības. Cīnīties ar kukuļošanu, krāpšanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, shēmām un mahinācijām vajag. Tomēr naudas atmazgātāju un korumpantu ar anketu, visticamāk, nenobaidīsi.
Turklāt ir arī otra puse – tiek sperts nākamais solis absolūti caurspīdīgas valsts virzienā, kur privātums nav lielā cieņā, bet valsts kontroles tīkls jo dienas, jo pieņemas spēkā.