Neatkarīgi no ģeogrāfijas, problemātisks ir nevis viens vai otrs tirgus, bet gan brīvā tirgus neesamība ekonomikai dzīvīgi svarīgos posmos
Ķīnas akciju tirgus ir problemātisks, un tāds pats tas ir atsevišķajos segmentos – nekustamajos īpašumos, izejvielās, metalurģijā un kur tik vēl ne. Bet, kā jau sarunvalodā tas nereti gadās, ir jāprecizē, par ko ir runa, tāpēc jautājums ir – ko tu saproti ar «tirgu»?
Vien salīdzinoši īsu brīdi principā brīva tirgus apstākļos padzīvojuši, jau sākam piemirst, kā tas ir – dzīvot viscaur Lielā Brāļa modrās acs uzraudzībā, kas tēvišķi gādā par t.s. kopējo labumu, bet individuālais labums ir tam pakārtots. Tiesa, Ķīnā vairs nav plānveida ekonomikas, tomēr tas ne tuvu nav arī brīvs tirgus, jo praktiski viss notiek ar centrālās valdības akceptu, tās vadībā un tās interesēs. Paradokss gan ir tāds, ka valdības intereses par augošu ekonomiku un tautas labklājību nav labo nodomu un krietno centienu jautājums, bet gan maksimāli brīvas apmaiņas starp indivīdiem darīšana, komerciālo apmaiņu ieskaitot.
Zināms, ka ir un acīmredzot vienmēr bū tādas parādības kā dabiskais un tehniskais monopols, kaimiņattiecību efekti, kas attaisno regulējumus, utt., bet tie brīvā tirgū ir blakus jautājumi un izņēmumi. Ķīnas strukturālā problēma ir tajā, ka tur monopols un ierobežojoši regulējumi komercdarbībai ir norma, nevis izņēmums. Arī DB vairākkārt ir rakstījis, ka Ķīnas akciju pērnā rudens buma, šīs vasaras krituma un pašreizējo neparedzamo svārstību pamatā ir vienkāršais fakts, ka nabaga ķīniešiem nav, kur to savu sapelnīto turību grūst.
Finanšu plūsmas Ķīnā ne tuvu nav brīvas, kapitāls uz citiem tirgiem tiek ar pamatīgām grūtībām, un pēc vietējā valsts kapitālisma tēva Dena Sjaopina uzdevuma pēdējos 30 gados labklājību sarūpējušajiem sarkanajām līnijām bagātajā vidē (lai nelietīgi nevalkātu tirgus vārdu) investīciju iespēju nav daudz. Kad nu nekustamā īpašuma vide ir acīm redzami piesātināta, akcijas ir loģiska alternatīva. Problēma ir tajā, ka tā ir mehāniska un būtībā nebrīva reakcija saspīlētā situācijā, nevis brīva izvēle par labu tirgus čempionam.
Brīvs tirgus nav iedomājams bez tiesiskuma, un arī šai ziņā Ķīnai ir nacionālās īpatnības. Likuma vara tur ir absolūta novitāte, jo vien šogad Ķīna ir sākusi pāreju uz likuma varu. Līdz pat šim ar saviem noteikumiem visu ir burtiski diktējusi partija, kas, kā atceramies arī mūsu platuma grādos, visu zina labāk.
Lai ko arī spārnotas frāzes mums vēstītu par melu un statistikas delikātajām attiecībām, viens no brīva tirgus stūrakmeņiem ir brīva, objektīva informācija, un tā Ķīnā ir sevišķi deficīta prece. Kad vien kaut kas kārtējo reizi nepareizajā virzienā sakustas kādā no Ķīnas ekonomikas jomām, tūdaļ – un pilnīgi pamatoti – atskan saucieni: bet kā mēs, labticīgi biznesa partneri, varam zināt, kas jums tur vispār notiek!?
To visu es nesaku no augsta plaukta, bet drīzāk gan domājot par mūsu kopējo muļļāšanos daudzmaz globalizētajā ekonomikā. Tarifi, barjeras, sarkanās līnijas un grābstīšanās gar nodokļiem, nespējot reformēt (lasi – samazināt) administratīvos aparātus, moka Rietumu salīdzinoši brīvos tirgus abpus Atlantijai. Nerunājot nemaz par tādu fundamentālu lietu kā nauda. Jo eiro jau no sākta gala nav ekonomisks, bet gan politisks projekts.