Starptautiskās ilgtermiņa migrācijas dēļ Latvijas iedzīvotāju skaits 2013. gadā samazinājās par 14,3 tūkstošiem jeb 0,7%, kas ir par 2,4 tūkstošiem vairāk nekā 2012. gadā, kad iedzīvotāju skaits starptautiskās ilgtermiņa migrācijas dēļ samazinājās par 11,9 tūkstošiem jeb 0,6%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

Pēc CSP aprēķiniem laika posmā no 2000. līdz 2013. gadam no Latvijas emigrācijā devušies un nav atgriezušies apmēram 259 tūkstoši cilvēku. 2014. gada sākumā Latvijā dzīvoja 2,001 miljons iedzīvotāju, kas ir par 22,4 tūkstošiem mazāk nekā 2013. gadā.

Lai arī 2013. gadā ir samazinājies starptautiskās ilgtermiņa emigrācijas apjoms, tomēr arī starptautiskā ilgtermiņa imigrācija bijusi mazāka – 2013. gadā no Latvijas izbrauca 22 561 cilvēks, kas ir par 2,6 tūkstošiem mazāk nekā 2012. gadā, bet uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ieradās 8299 cilvēki, kas ir par 5 tūkstošiem mazāk nekā 2012. gadā.

Apkopotie dati liecina, ka Eiropas Savienības (ES) un Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) valstis ir galvenie iedzīvotāju, kas izceļo no Latvijas, galamērķi. 2013. gadā starpvalstu emigrācijas plūsmā ES valstu īpatsvars bija 73,1% (2012. gadā – 81,5%), bet imigrācijas plūsmā – 57,8% (2012. gadā – 54,9%), savukārt NVS valstu īpatsvars bija attiecīgi 16,6% un 31%.

«Kaut arī no Latvijas izbraukušie emigranti bieži vien tiek saukti par tautas nodevējiem, esmu patiešām lepns par trasē paceltu Latvijas karogu,» tā biznesa portālam db.lv stāsta Artis Neilands, kurš jau vairākus gadus dzīvo Zviedrijā, kur guvis atpazīstamību motosportā.

Piedāvājam mini interviju ar Arti.

Kad un kādēļ devies prom no Latvijas? Kādas bija sajūtas, pametot dzimteni?

Pirmo reizi pasaulē laimi meklēt devos 19 gados un turpinu darīt to vēl šobrīd. Tobrīd armijas vajāts biju iestājies augstskolā un, skolas gada beigas nesagaidot, sēdos lidmašīnā ar skatu pāri jūrai, atstājot šeit visu, kas bija saistīts ar mani. Sajūtas bija neaizmirstamas. Atvadījos.. Un, pa lidmašīnas lodziņu vērojot Rīgas lidostu, birdināju asaras, pa vienu aci - prieka, par kaut ko jaunu, bet pa otru - skumju, draugu un ģimenes atstāts.

Kāda ir Tava izglītība un profesija, darba pieredze?

Ja vēlaties sākt jaunu dzīvi ārzemēs, bet nezināt, kur sākt, der ielūkoties jaunākās emigrantu aptaujas datos. Saskaņā ar to labākā vieta, kurp doties, ir Taizeme, vēsta Relaxnews.

HSBC Expat Explorer Survey sestajā izdevumā vairāk nekā 7000 emigrantu novērtējuši Taizemi kā labāko galamērķi, ja runa ir par ārzemnieka dzīves kvalitāti.

Interesanti, ka pieci no Top 10 galamērķiem atrodami tieši Āzijā, padarot kontinentu par viesmīlīgāko reģionu pasaulē, kurp doties ārvalstniekiem. Pārējās Āzijas valstis ir Singapūra, Taivāna, Ķīna un Indija.

76 procenti emigrantu, kuri dzīvo Taizemē, norādījuši, ka jaunajā mītnes valstī ir viegli iegūt draugus. Emigranti, kuri mitinās Taizemē, baudot arī labāko sabiedrisko dzīvi, salīdzinot ar ārvalstniekiem citās valstīs.

44 procenti no ārvalstniekiem, kuri dzīvo Ķīnā, norādījuši, ka viņiem ir aktīva sabiedriskā dzīve. Šis rādītājs sarūk līdz 37 procentiem starp ārvalstniekiem Indijā, 36 procentiem - Taivānā un 29 procentiem - Singapūrā.

Eiropā šobrīd ir parādījusies mode uzreiz pēc vēlēšanām palikt bez valdības. Pēdējā, kas šo tendenci ir turpinājusi, ir Itālija. Vēlēšanas notika jau šī gada 4. martā, tomēr šobrīd joprojām nav miņas par koalīciju, kam tad varētu uzticēt valdības veidošanu.

Kaut arī globālā un pēc tam Eiropas parādu krīze būtiski ietekmējušas iedzīvotāju noskaņojumu un radījusi populistu partiju popularitātes vilni daudzviet Eiropā, Itālijas iedzīvotāju protesta balsojumam 4. marta vēlēšanās nebija jābūt īpašam pārsteigumam.

Itālija ir trešā lielākā eiro zonas valsts, un straujas izaugsmes periodu tā nav pieredzējusi jau aptuveni divdesmit gadu. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā bija zem 2000. gada līmeņa un tā pieaugums ir būtiski lēnāk nekā citās eiro zonas valstīs.

Šī vājā izaugsme, protams, atspoguļojas arī iedzīvotāju maciņos. Iedzīvotāju reālais ienākumu līmenis (rīcībā esošie ienākumi) kopš 2000. gada ir sarukuši par aptuveni 10%. Bezdarba līmenis – kaut arī samazinājies no 13% krīzes augstākajā punktā – turpina būt augsts jeb 11%. Bezdarbs jauniešu vidū ir viens no augstākajiem eiro zonā (34% 2017. gadā). Pieaudzis arī to cilvēku skaits, kas dzīvo uz nabadzības robežas. Vienlaikus palielinājies arī valsts parāda līmenis, valdības parāds pieaudzis līdz 132%, kas ir otrs augstākais eiro zonā aiz Grieķijas

Imigrācijai jābūt vērstai uz to, lai mums būtu tautsaimniecībai nepieciešamais darbaspēks nevis pabalstu meklētāji

Tā intervijā atzīst LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans.

Eiropas Savienībā tikušo nelegālo bēgļu uzņemšana Latvijā – vai tas ir neizbēgami?

Ceru, ka tas nav neizbēgami, un šis ir brīdis valsts vēsturē, kad daudz kas atkarīgs no konkrētu cilvēku teikšanas un politiskās gribas. Es domāju, no mūsu, Latvijas, puses. Var iet kopā ar plūsmu un rīkoties «kā mums pateiks». Un var izskaidrot, kāpēc Latvijai nebūtu pareizi to darīt. Uzskatu, ka Latvijai lēmums uzņemt nelegālos imigrantus nebūtu pareizs.

Vai šīs nelegālo imigrantu uzņemšanas kvotas ES dalībvalstīm netiks padarītas obligātas?

Rafaēla Terlici (Raffaele Terlizzi) ģimene jau piecus gadus par savām mājām sauc Latviju, kur izveidojusi itāļu restorānu "Sale & Pepe" un piedāvā tradicionālos ēdienus.

Pirmo reizi Terlici ģimene Latvijā ieradās 2013. gadā ceļojumā un viņiem šī valsts radīja interesi. "Pirmajā reizē tas bija tūrisma brauciens. Mūsu bērniem tolaik bija 9 un 11 gadi un mums šķita, ka ir labi parādīt, ka ārpus Itālijas ir cita realitāte. Latvija kā Ziemeļvalsts ir atšķirīga no tām, ko zināju, piemēram, Vācijas. Kad atgriezāmies Itālijā, aizdomājāmies, ka varētu mēģināt veidot biznesu Latvijā. Pirms tam mums nebija mērķa pārcelties," stāsta R. Terlici. Viņa un sievas aizraušanās ir ēdiens, tāpēc radās doma atvērt restorānu.

Biznesa uzsākšanas izmaksas Itālijā esot augstākas un tur ģimene to nevarētu atļauties. "Mēs daudz domājām un nolēmām mainīt savu dzīvi un pieņemt izaicinājumu. Pārdevām māju Itālijā un šo naudu ieguldījām restorāna atvēršanā," teic R. Terlici.

Šā gada 1. janvārī Latvijā dzīvoja 2,024 miljoni cilvēku, kas ir par 21 tūkstoti mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Negatīva dabiskā pieauguma dēļ mirušo skaitam pārsniedzot dzimušo skaitu, iedzīvotāju skaits pērn samazinājies par 9,1 tūkstoti, bet starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā - par 11,9 tūkstošiem 2011. gadā, migrācijas dēļ iedzīvotāju skaits saruka par 20,1 tūkstoti.

Divu gadu laikā palielinājies iedzīvotāju skaits Pierīgas reģionā. Šajā reģionā iedzīvotāju skaita īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā mainījies no 17,9 % 2011.gada sākumā līdz 18,3 % šā gada sākumā, bet Latgales reģionā šis rādītājs samazinājās attiecīgi no 14,7% līdz 14,4%.

Pērn uz dzīvi Latvijā no citām valstīm ieradās 13,3 tūkstoši cilvēku, kas ir par 3,1 tūkstoti vairāk nekā 2011.gadā, bet uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs pārcēlās 25,2 tūkstoši cilvēku, kas ir par 5,1 tūkstoti mazāk nekā iepriekšējā gadā.

Sabiedrības novecošanās un cilvēka dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē liek domāt par valstu sociālās aizsardzības sistēmu stabilitāti.

Daudzviet, tai skaitā arī Latvijā, palielina iedzīvotāju pensionēšanās vecumu, lai samazinātu slogu uz darbspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem. Kādas tendences ir novērojamas pasaulē un kāds dzīves līmenis sagaidāms Latvijas nākotnes pensionāriem tikai ar valsts pensiju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2018. gadā dalībvalstu vidējais pensionēšanās vecums sasniedza 63,5 gadus sievietēm, bet vīriešiem – 64,2. Arī Latvijā pensionēšanās vecums kopš 2014. gada pakāpeniski tiek palielināts. Šobrīd tie ir 64 gadi, bet jau 2025. gadā tie būs 65 gadi. Līdzīgi kā Latvijā, tad arī Eiropas Savienībā (ES) 2019. gadā vidēji katram piektajam Eiropas iedzīvotājam ir virs 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka arī turpmākajās desmitgadēs gados vecāko cilvēku īpatsvars palielināsies, bet iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – samazināsies. Tādējādi tuvākā nākotnē senioru būs arvien vairāk, radot papildu slogu cilvēkiem darbspējas vecumā, kam būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošai sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.

Gandrīz trešā daļa jeb 30% aizbraukušo tautiešu neplāno atgriezties Latvijā, liecina Latvijas vēsturē lielākās ārzemēs dzīvojošo latviešu aptaujas rezultāti, kurā piedalījās 14 068 respondenti no 118 valstīm.

Kā žurnālistiem pastāstīja Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieces Inta Mieriņa, 4% ārvalstīs dzīvojošo latviešu un Latvijas valstspiederīgo Latvijā varētu atgriezties tuvāko sešu mēnešu laikā, 12% to plāno darīt tuvākajā piecgadē, 14% atzinuši, ka Latvijā atgriezīsies vecumdienās, bet 40% minējuši, ka varētu atgriezties noteiktu apstākļu gadījumā.

Kā uzsvēra Mieriņa, pētījuma rezultāti liecina, ka Latvija emigrācijā dzīvojošo tautiešu vidū «nav norakstīta pavisam». «Situācija varētu mainīties, ja cilvēkiem būs iespēja nodrošināt ģimeni. Tad arī varētu atgriezties vairāk tautiešu, nekā to patlaban plāno,» stāstīja pētniece.

Latvijai ir gandrīz 500 kilometru gara piekrastes josla. Latvijas ekonomiskā zona Baltijas jūrā rūpniecisko zivju ziņā ir viena no bagātākajām, bet Rīgas jūras līcis ir viens no Ziemeļu puslodes ražīgākajiem nozvejas rajoniem.

Mūsu valstij ir senas zivrūpniecības tradīcijas, un Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 110 uzņēmumi, kas nodarbojas ar zvejas produktu apstrādi. Savukārt iedzīvotāji pārtikā zivis vidēji patērē vairāk nekā citās Eiropas valstīs – 24,9 kg uz vienu cilvēku. Tomēr, neskatoties uz to, zivsaimniecība Latvijā atrodas ļoti grūtā situācijā – tā piedzīvo vienu krīzi pēc otras, investīcijas ienāk salīdzinoši maz, kā arī gandrīz nav inovāciju un jaunu produktu.

Covid-19 zivrūpniekus skar atšķirīgi

Zivrūpniecības pamatu Latvijā veido divas lielas ražotāju grupas – konservu un citu zivju produktu ražotāji, un katru no šīm grupām Covid-19 ir skāris atšķirīgi. Lielākie svaigo/saldēto zivju pārstrādātāji cieta piegādes ierobežojumu dēļ, kā arī samazinājās pieprasījums pēc zivju pārstrādes produktiem, jo tiem ir īsāki uzglabāšanas termiņi un prece ir salīdzinoši dārga. Savukārt pieprasījums pēc zivju konserviem pieauga, un daudziem pat potenciāli radās iespēja paplašināt ražošanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka konservu ražošanā ir liels roku darba īpatsvars, paaugstinājās arī saslimšanas riski darba kolektīvos. Vāja ražošanas procesu automatizācija un liela atkarība no viesstrādniekiem pandēmijas ierobežojumu apstākļos ir liels drauds daudzām ražotnēm.

Krievijas iedzīvotāji no ekonomiskā kraha draudu māktās valsts masveidā emigrē ne tikai uz Turciju un Gruziju, bet arī Vidusāzijas valstīm, kas Ukrainas kara un Rietumu sankciju dēļ pēkšņi kļuvušas par pievilcīgām biznesa iespēju un civilizācijas zemēm, vēsta Krievijas tīmekļa izdevums "Medialeaks".

Daudzi Krievijas iedzīvotāji prezidenta Vladimira Putina pret Ukrainu sāktā kara dēļ, kā arī bažījoties par politiskajām un ekonomiskajām sekām, nolēmuši valsti pamest.

Pirmie emigranti metās uz Turciju un Gruziju, bet drīz vien šie "atkāpšanās ceļi" kļuva mazāk pieejami un pārmērīgi dārgi. Biļete tiešajam reisam uz Turciju var maksāt 200 000 rubļu (orientējoši 1500 eiro).

Turklāt vienā no lielākajām Gruzijas bankām "Bank of Georgia" jaunos Krievijas klientus gaida pārsteigums - viņiem jāparaksta dokuments, ka piekrīt Tbilisi nostājai par Putina karu Ukrainā, pretējā gadījumā kont netiek atvērts.

Pēdējā laikā Gruzijā ieradies pārāk liels Krievijas iedzīvotāju skaits - 25 000, pavēstīja Gruzijas ekonomikas ministrs Levans Davitašvili.

Ekonomiskās krīzes laikā Lietuvas darba tirgus sašķēlies trīs daļās - valsts sektorā, kas iesūc Eiropas Savienības naudu un nepavisam nedzīvo slikti, mazā grupiņā ļoti bagātu oligarhu un privātajā sektorā strādājošajos, kuru dzīve diemžēl nepavisam nav rožaina. Šādu vērtējumu izteicis zviedru sociologs Čārlzs Vulfsons, kas pats vairāk nekā desmit gadus dzīvojis Lietuvā.

Algu samazinājums, darbinieku atlaišanas apmēri un centieni pielāgoties ekonomiskajām grūtībām krīzes laikā Lietuvas valsts un privātajā sektorā norisinājušies atšķirīgi. Vienlaikus būtiski pieaudzis ēnu ekonomikas īpatsvars, un faktiski krīze Baltijas valstīs vēl nav beigusies, jo šī darba tirgus sašķeltība vēl aizvien nemazinās, norādījis Linšēpingas universitātes profesors, piedaloties Lietuvas Seimā rīkotajā seminārā Darbaspēka migrācija Baltijas jūras valstīs: Tendences un perspektīvas.

Pēc Vulfsona teiktā, tajā līmenī, kur nepieciešama augsta kvalifikācija un par to tiek labi maksāts, Lietuvā valsts sektors salīdzinājumā ar vecajām ES dalībvalstīm ir diezgan liels. Toties tajā līmenī, kur intensīvs fiziskais darbs ir svarīgāks par izglītību, visur dominē privātais sektors. Lietuvas un lielā mērā arī citu jauno dalībvalstu īpatnība ir tāda, ka šai jomā visai plaši izplatīts nelegālais, oficiāli neapmaksātais darbs.

Austrumeiropas imigrantus nevajadzētu vainot par vēlmi strādāt Lielbritānijas rūpnīcās, jo paši britu jaunieši nav pietiekoši spējīgi paveikt šo darbu, pavēstījis Apvienotās Karalistes premjers Deivids Kamerons.

Britu premjers norādīja, ka gandrīz puse darbinieku atsevišķās rūpnīcās nāk no Polijas, Lietuvas vai Latvijas, jo šo valstu emigranti vēlas strādāt un ir labi apmācīti šim darbam, vēsta britu laikraksts The Guardian.

Tādējādi Lielbritānijas atbildei vajadzētu būt saistītai ar izglītības sistēmas uzlabošanu, lai tā «nesaražotu» jaunus cilvēkus, kas beidzot mācību iestādes nav spējīgi paveikt šādus darbus.

«Daudzās rūpnīcās mūsu valstī var redzēt, ka puse darbinieku nāk no Polijas, Lietuvas vai Latvijas. Jūs nevarat viņus par to vainot – viņi vēlas strādāt, viņi redz, ka ir pieejams darbs, viņi nāk un strādā. Tomēr kā valstij mums ir jāpasaka – mainām izglītības sistēmu, lai varētu panākt, ka mācību iestāžu beidzēji ir pilnībā gatavi strādāt šos darbus,» sacīja britu premjers.

Lielbritānijas gaidāmā izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) palielinājusi finanšu grūtībās nonākušo Latvijas pilsoņu interesi par bankrota procedūru Lielbritānijā. Tur šis process ir ievērojami lētāks un vienkāršāks, kā arī ļauj dzēst parādsaistības Latvijā, ceturtdien vēstīja raidījums LNT Ziņas.

Dzīvojot Lielbritānijā, latviešu emigranti spēj gada laikā pilnībā atbrīvoties no parādiem Latvijā. Tiek dzēsti patēriņa kredīti, apjomīgi komunālo pakalpojumu parādi, desmitos un simtos tūkstošos eiro mērāmi hipotekārie kredīti. To, ka bankrota procesa sākšana Lielbritānijā attiecas arī uz parādiem Latvijā, paredz ES regula par pārrobežu maksātnespēju.

Anglijas pilsētā Mančestrā bāzētais parādu konsultāciju birojs Insolbaltika līdz šim palīdzējis 117 latviešiem.

«60 000-130 000 eiro - šī ir vidējā kredīta summa, ko latvieši ar bankrotu dzēš. Pēdējā laikā ir arī nekustamo īpašumu darboņi no Latvijas, kas lūguši konsultēt viņus uzsākt bankrotu, lai atbrīvotos no ievērojami lielākām parādsaistībām - diviem līdz trīs miljoniem eiro,» stāstīja Insolbaltika kvalificētais parādu konsultants Andrejs Smoļenko.

Tikai pārejot no investīcijām betonā uz ieguldījumiem cilvēkos, Latvija var novērst ekonomisko atpalicību, radīt labi atalgotas un globāli konkurētspējīgas darbavietas, kā arī vairot iedzīvotāju apmierinātību ar savu valsti, uzsvērts Ekonomistu apvienības jaunākajā pētījumā "No betona uz cilvēku? ES fondi, ANM un Latvijas cilvēkkapitāla akumulēšana".

Latvijai nākamajā desmitgadē no Eiropas Savienības būs pieejami neredzēti milzīgi finanšu resursi, kas paredzēti atveseļošanās pasākumiem un tautsaimniecības transformācijai. Iepriekš ES finansējums prioritāri tika novirzīts dažādu infrastruktūras objektu rekonstrukcijai un būvniecībai. Šajā desmitgadē ir nepieciešama kardināla investīciju politikas maiņa - par galveno prioritāti ir jākļūst ieguldījumiem cilvēkkapitālā, transformējot Latviju no lēta darbaspēka ekonomikas par "labo darbavietu" ekonomiku.

Kopumā no Eiropas Savienības 2021. - 2027. daudzgadu budžeta, NextGenerationEU programmām, tajā skaitā Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM), Latvija saņems 10,6 miljardus eiro grantos. Šo līdzekļu ieguldīšanā centrālo lomu spēlēs publiskais sektors, un līdz ar to šajā desmitgadē pieņemtie lēmumi par šo resursu sadali izšķirs to, vai Latvija un iedzīvotāji būs pietiekoši gatavi jaunās ekonomikas un jaunā darba tirgus prasībām. Vai Latvija joprojām fokusēsies uz celtņu un infrastruktūras objektu transformāciju, vai arī koncentrēs resursus iedzīvotāju sagatavošanai darbam jaunajā ekonomikā.

Ēdināšanas uzņēmuma AS «Lido» nākotnē varētu pamest Vācijas tirgu, taču gala lēmums vēl nav pieņemts, un patlaban kompānija turpina analizēt savas kļūdas un iespējas šajā tirgū, sacīja «Lido» padomes priekšsēdētājs Gunārs Ķirsons.

«Neesam nolēmuši šo tirgu pamest, bet veicam tā izpēti, pārrunas un analizējam savas iespējas,» sacīja Ķirsons, atzīstot, ka tiek pieļauta iespēja, ka «Lido» varētu aiziet no Vācijas tirgus, taču gala lēmums nav pieņemts.

Komentējot līdzšinējo darbību Vācijā, Ķirsons norādīja, ka «Lido» patlaban Berlīnē ir divas ēdināšanas iestādes, no kurām vienai veicas samērā labi - tā dubultojusi apgrozījumu kopš darbības uzsākšanas. Otrai - Šarlotes ielā - klājies slikti, un to būtu jāslēdz ciet. Tāpat kompānijai ir ražotne Berlīnē, kuru gan plānots pārcelt uz citu apdzīvotu vietu Vācijā, jo iecere Berlīnē atvērt 12 restorānus esot kļūda, tostarp lielās ēnu ekonomikas dēļ Vācijas galvaspilsētā.

Iebraucējiem ir jāapgūst attiecīgās zemes valoda un viņiem jādod iespēja strādāt

Šos aspektus par pašiem svarīgākajiem emigrantu integrācijā uzskata starpkultūru eksperts Pelegrīno Rikardi (Pellegrino Riccardi). Rīgā viņš viesojās pēc Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas uzaicinājuma ar lekciju par starpkultūru jautājumiem saistībā ar bēgļiem.

LPVA, gatavojoties semināram, veica biedru aptauju: vai uzņēmumi būtu gatavi pieņemt darbā emigrantus. 70% atbildēja, ka nebūtu vis. «Domāju, ka Latvijā, Igaunijā un Lietuvā šādai sabiedrības attieksmei ir vēl viens papildu iemesls – padomju laika pieredze. Cilvēki jūtas ievainojami (vulnerable), un ievainojami cilvēki ir ārkārtīgi piesardzīgi pret visu, kas viņus var apdraudēt. Ja es būtu latvietis, es arī tā justos,» respektu pret baltiešu izjūtām demonstrē P. Rikardi.

Ja Krievija liegtu vai ierobežotu iespējas ievest valstī pārtikas produktus no Latvijas, vissmagāk mūsu valstī tiktu skarti zivju konservu ražotāji un arī piena pārstrādātāji, aģentūrai LETA sacīja Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LTVC) vadītāja Ingūna Gulbe.

Viņa skaidroja, ka pārtikas ražotājiem kopumā ir iespējas variēt ar tirgiem, kamēr zivju konservu ražotājiem nav citu noieta tirgu kā Krievija un NVS valstis, kā arī emigranti. Citi pircēji šo produktu neiegādājas. Lai zivju konservus, šprotes pārdotu jaunos tirgos, būtu vajadzīgas ļoti dārgas mārketinga kampaņas.

Otra pārtikas nozare, ko ietekmētu liegums vai ierobežojumi ievest Krievijā produkciju, ar lielu atrāvienu ir piena pārstrādātāji. Savukārt graudu ražotājus šāda veida sankcijas tieši neskartu, jo graudi tiek tirgoti pasaules biržās, skaidroja LTVC vadītāja.

Viņa gan atzīmēja, ka dažādi uzņēmumi sankcijas izjutīs atšķirīgi, jo Krievijas tirgum pārtikas ražotāju eksporta mērķa valstīs ir atšķirīgs īpatsvars. Turklāt ierobežojumi skartu arī Krievijas kapitālam piederošos uzņēmumus Latvijā.

Saistībā ar Covid-19 pandēmiju Latvijā ir izskanējuši apgalvojumi, ka tagad daudzi emigranti atgriežas, lai paglābtos no bīstamā vīrusa uzliesmojuma savā mītnes zemē. Līdzās dzēlīgām piezīmēm, sak, atbraucāt te citus inficēt, šis apgalvojums tiek arī izmantots, lai pierādītu, ka pandēmija veicina Latvijas valstspiederīgo remigrāciju. Taču šādi pieņēmumi drīzāk liecina par vēlmju domāšanu, nevis par būtiskām izmaiņām darbaspēka migrācijā.

Pašlaik publiski pieejamie dati liecina, ka pandēmijas iespaidā kopumā ir atgriezušies 5000 cilvēku. Saskaņā ar Ārlietu ministrijas apkopoto informācija marta beigās esot bijuši vēl apmēram četri tūkstoši Latvijas valstspiederīgo. Taču ne visi, kurus ĀM diezgan brīvi definē kā repatriantus, ir uzskatāmi par tādiem, kas atgriezušies no pastāvīgas dzīves ārvalstīs uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Lai gan "repatriācijas dati" neļauj spriest, no kādām valstīm pārsvarā atgriežas un kāda ir atgriešanās motivācija, ir skaidrs, ka šo cilvēku vidū ir gan aizkavējušies tūristi, gan tādi, kas Latvijā plāno pārlaist pandēmiju, bet ne palikt uz pastāvīgu dzīvošanu.

Vai jums ir viens lieks eiro? Ja, jā, tad jūs varētu kļūst par vēsturiskas mājas īpašnieku skaistā Sicīlijas ciematā. Taču šim piedāvājumam ir arī zemūdens akmeņi, vēsta thelocal.it.

Ar cenu 1 eiro pārdošanā Gangi - 12. gadsimta ciematā Palermo provincē, pārdošanā izlikti aptuveni 20 īpašumi. Gadiem ejot, ciema iedzīvotāju skaits samazinājies līdz septiņiem tūkstošiem, itāļiem darba meklējumos pārceļoties dzīvot citviet.

Tagad vietējās varasiestādes cenšas atdzīvināt ciemu, piesaistot ārzemniekus un piedāvājot viņiem pamestās mājas. Tomēr nekustamā īpašuma pārdevēja Marija Vestere atklājusi dažus «zemūdens akmeņus» šajā šķietami tik izdevīgajā piedāvājumā.

Itālija savā ziņā vienmēr ir bijis mans sapņu galamērķis, kas pārsteidz ne tikai ar fantastiskām dabas ainavām un kulināriju, bet arī ar dažādību. Mērojot vien dažus desmitus kilometru, iespējams baudīt gan modes un stila metropoles krāšņumu, gan klusas kalnu pilsētiņas burvību.

Uz Itāliju četru cilvēku sastāvā devāmies decembra sākumā. Aviobiļetes, kas tika iegādātas jau septembrī, vienam cilvēkam abos virzienos izmaksāja aptuveni 60 eiro - kādam biļeti paveicās nopirkt nedaudz lētāk, kādam - dārgāk, taču kopumā lidojuma izmaksas bija ļoti zemas. Izmantojot Ryanair piedāvāto iespēju, izvēlējāmies lidot uz Bergamo lidostu, kas atrodas aptuveni 50km attālumā no Milānas.

Jau sākotnēji sapratām, ka vēlamies Itāliju apceļot ar auto, tāpēc apmēram divas nedēļas pirms ceļojuma Rentalcars.com rezervējām automašīnu, kuru uzņēmums piedāvāja saņemt turpat Bergamo lidostā. Izvēloties pilno apdrošināšanu, auto noma sešām dienām izmaksāja 176 eiro. Tāpat tikām brīdināti, ka uz vietas būs nepieciešams iemaksāt 90 eiro lielu drošības naudu. Jāpiebilst, ka auto vadītājam, kurš vēl nav sasniedzis 26 gadu vecumu, šīs izmaksas, ņemot vērā auto nomu mājaslapās pieejamo informāciju, būs krietni dārgākas. Lai gan tieši pateicoties automašīnai, īsā laikā izdevās iepazīt Itāliju no tādām šķautnēm, kas, ceļojot citādi, iespējams, paliktu nepamanītas, nevar noliegt, ka auto esamība brīžiem sagādāja arī liekas galvassāpes. Pirmās raizes sākās jau tajā brīdī, kad Latvijā apjautām, ka Rentalcars.com šajā gadījumā darbojas tikai kā starpnieks un patiesais nomas pakalpojuma sniedzējs ir uzņēmums Budget, kura reitings atsevišķās interneta vietnēs bija noslīdējis pat zem vienas zvaigznes. Saprotot, ka rezervāciju atcelt nav iespējams un nauda jau ir samaksāta, atlika vien cerēt, ka viss būs labi. Nedaudz paskrienot uz priekšu, jāatzīst, ka tik gludi gan viss negāja - jau otrajā dienā mūsu mašīna stāvvietā tika apskādēta un daļa iemaksātās drošības naudas beigās netika atgriezta. Interesanti, ka pāris desmiti eiro tika ieturēti nevis par nelielo skādi, bet gan tāpēc, ka auto it kā atgriezts ar nepilnu bāku, kas gan gluži neatbilda taisnībai.

Sperot līdz šim lielāko soli pandēmijas dēļ noteikto ierobežojumu atvieglošanā, Itālijā no pirmdienas darbu ļauts atsākt vairumam veikalu, durvis vērušas arī kafejnīcas, restorāni un muzeji.

No šodienas atļauti arī dievkalpojumi baznīcās.

"Atgriešanās pie normālā nedaudz atgādina mācīšanos staigāt," vēstulē, kas publicēta laikrakstā "Leggo", norādījis Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte.

"Pa vienam solim vien, ar piesardzību un uzmanību, lai izvairītos no krišanas un atgriešanās atpakaļ," raksta Konte, paužot pārliecību, ka Itālijai izdosies atkal nostāties stabili uz kājām.

Itālijā darbu atsākuši veikali, kafejnīcas, restorāni un muzeji, bet visām iestādēm jānodrošina sociālā distancēšanās. Starp cilvēkiem jābūt vismaz metru lielam atstatumam.

No šodienas cilvēkiem atļauts apmeklēt arī pludmales, bet joprojām jāuzturas savā reģionā.

Itālija trešdien atvērusi savas robežas viesiem no pārējās Eiropas Savienības (ES) un atcēlusi aizliegumu ceļot pa reģioniem.

Ierobežojumi, kas tika noteikti cīņā ar jauno koronavīrusu, tiek atviegloti, pakāpeniski samazinoties jauno inficēšanās gadījumu skaitam.

Itālijas ārlietu ministrs Luidži Di Maio norādīja, ka šī ir nozīmīga diena, uzsverot, ka valsts "atpūšas un gatavojas atgriezties pie normalitātes".

Ministrs atklāja, ka viņam plānotas vairākas tikšanās ar Eiropas kolēģiem, lai "visiem parādītu, ka Itālija ir gatava uzņemt ārvalstu tūristus".

Di Maio šodien Romā paredzēta tikšanās ar Francijas ārlietu ministru Žanu Īvu Ledriānu, bet piektdien Di Maio dosies uz Vāciju, sestdien apmeklēs Slovēniju, bet nākamo otrdien Grieķiju.

Itālijā stigri ierobežojumi cīņā ar jauno koronavīrusu tika noteikti 10.martā. Kopš maija sākuma ierobežojumi pakāpeniski atviegloti, bet drošības pasākumi, tostarp sociālās distancēšanās noteikumi joprojām ir spēkā.

Sigita un Saverio Bianki ir mājražotāji, kas nodarbojas ar itāļu virtuves popularizēšanu Latvijā. Viņu radītais zīmols Lazanjas Republika ir stāsts par mīlestību pret ēdienu un dalīšanos tajā.

Bianki ģimene mājražotāju statusu ieguva 2015.gadā un pirmo reizi pašu gatavotos itāļu ēdienus piedāvāja Ziemassvētku tirdziņā Doma laukumā. Tagad viņi gan piedāvā ēdienu tirdziņos un festivālos, gan izpilda pasūtījumus - nodrošina ēdināšanas pakalpojumus korporatīviem un privātiem pasākumiem. Vasarā katru nedēļu viņi viesojas citā pilsētā, kur itāļu ēdienus pasniedz Street Food ietvarā - gards ēdiens uz ielas, nevis restorānā.

Abi pavāri satikās Pizā, Itālijā, kur studēja sabiedriskās attiecības. Saverio Bianki bija vienīgais grupā, kas mācēja sarunāties angļu valodā, tādēļ abi ātri vien kļuva par draugiem. Jau studiju laikā abi guva pieredzi profesionālā pavārmākslā: Sigita strādāja picērijā un Saverio Bianki - savu draugu restorānā.

Rotaslietām ir jābūt tādām, lai tās varētu nēsāt gan ar baltu T-kreklu un džinsiem, gan arī pie smalkas vakarkleitas

Tā intervijā norāda itāļu rotaslietu zīmola Nanis radītāja un dizainere Laura Bicego. Viņa ir dzimusi juvelieru ģimenē Vičencā Itālijā un jau kopš dzimšanas ir saistīta ar rotaslietām un to izgatavošanu. Lielāko pieredzi viņa ir ieguvusi tēva juvelieru rūpnīcā, no kā tālāk attīstīja savu zīmolu Nanis. Visa L. Bicego dzīve saistās ar šo nozari, un viņa nekad nav vēlējusies dzīvē darīt kaut ko citu.

Savu zīmolu viņa kopā ar vīru Pjero Maranjonu (Piero Marangon) izveidoja 1990. gadā. L. Bicego ir neparasta dizainere, viņai vairāk patīk radīt lietas nevis uz papīra, bet ar rokām. Viņai svarīgi ir vienlaicīgi saglabāt itāļu tradīcijas, tai pat laikā radot mūsdienīgas, transformējamas rotaslietas. Viņas radītā rokas sprādze no zelta ar dimantiem, ko iespējams transformēt par kaklarotu, pagājušajā gadā ieguva Juvelierizstrādājumu gada balvu.