No Latvijas emigrējušais motosportists Artis Neilands: Pagaidām par atgriešanos nedomāju

«Kaut arī no Latvijas izbraukušie emigranti bieži vien tiek saukti par tautas nodevējiem, esmu patiešām lepns par trasē paceltu Latvijas karogu,» tā biznesa portālam db.lv stāsta Artis Neilands, kurš jau vairākus gadus dzīvo Zviedrijā, kur guvis atpazīstamību motosportā.

Piedāvājam mini interviju ar Arti.

Kad un kādēļ devies prom no Latvijas? Kādas bija sajūtas, pametot dzimteni?

Pirmo reizi pasaulē laimi meklēt devos 19 gados un turpinu darīt to vēl šobrīd. Tobrīd armijas vajāts biju iestājies augstskolā un, skolas gada beigas nesagaidot, sēdos lidmašīnā ar skatu pāri jūrai, atstājot šeit visu, kas bija saistīts ar mani. Sajūtas bija neaizmirstamas. Atvadījos.. Un, pa lidmašīnas lodziņu vērojot Rīgas lidostu, birdināju asaras, pa vienu aci - prieka, par kaut ko jaunu, bet pa otru - skumju, draugu un ģimenes atstāts.

Kāda ir Tava izglītība un profesija, darba pieredze?

Pie augstās izglītības zara pieķēros tikai nepilna gada garumā, nozāģējot to pirms biju tajā uzkāpis. Esmu absolvējis Blīdenes pamatskolu un Druvas vidusskolu un līdz Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolas profesijas diplomam neaizsniedzos. Savu dzīves darba pieredzi esmu guvis, dažādus darba amatus strādājot.

Cik sen jau Tu dzīvo Zviedrijā?

Jau piekto vasaru dzīvoju Zviedrijā, nepilnas stundas braucienā no Stokholmas.

Kas Tevi vēl saista ar Latviju? Cik bieži šeit sanāk atgriezties?

Kādu brīdi spēlēju un aktīvi darbojos ballītes spēlējošā grupā, kuras bāzes vieta mums bija Blīdenes kultūras nams un reizi vai pat divas mēnesī lidoju uz mēģinājumiem, bet attāluma, plānošanas un lidmašīnas reisu samazināšanas dēļ pievērsos hobijiem šai pus jūrai. Pēdējo divu gadu laikā esmu rets viesis Latvijā.

Kādas ir krasākās atšķirības, kuras izjūti, salīdzinot Latviju un Skandināvijas valstis - ikdiena, darbs?

Protams, kultūra. Pašu zviedru un daudzo pasaules imigrantu sajaukumi - tas šeit ir jūtams daudz, daudz spēcīgāk nekā Latvijā. Otra lieta, ko personīgi izjūtu, ir regulāri pārskaitīta alga!

Pastāsti par savu darbu ārzemēs, ar kuru pelni naudu, un par saviem sportiskajiem hobijiem. Kādēļ šāda izvēle?

Strādāju nelielā namu apsaimniekošanas uzņēmumā un paralēli tikpat nelielā būvniecības firmā par namdari, kas ir mana ikdiena un maize. To dzīves laikā esmu izvēlējies un apguvis.

Kā jau lielākajai daļai, arī man ir savi hobiji un viens no tiem daudzu gadu garumā man ir bijis motokross ar blakusvāģiem. Ar šo sportu bija aizrāvies mans tētis, un - adrenalīna garšu sajutis tīņa gados - nespēju aizmirst to arī es. Kaut arī daudzus gadus biju šo sportu ielicis tālākajā plauktiņā, abi ar gadu jaunāko brāli Jāni izdomājām, ka gribam atjaunot hobiju un to arī izdarījām, dzīvojot Zviedrijā. Jānim radās labs piedāvājums kantēt zviedram Classic blakusvāģu klasē, un jau pēc gada biju pārskolojies no braucēja par kantētāju, un abi stāvējām uz viena starta, tikai katrs savā komandā. Pagājušo sezonu, kas bija arī mana pirmā motokrosā, noslēdzu ar iegūtu Nordic Classic Sidecarcross titulu un atzīmējos kā pirmais tautietis uz šī titula augstākā pakāpiena.

Kā zināms, esi vienīgais latvietis, kurš brauc ar F1 Sidecar. Pastāsti par šiem Latvijā mazpazīstamajiem braucamrīkiem un kādēļ esi vienīgais mūsu valsts pārstāvis šajā sporta veidā?

Visu manu sasniegumu aizsācējs ir zviedrs Tomas Axelsson. Tikai viņa daudzo gadu pieredze un stiprā morāle motokrosā man ļāva noticēt sev pašam un nenorakt sevi motosportā, kaut arī biju jau pateicis, ka mans vilciens jau sen ir aizgājis un tam visam esmu par vecu. Ar neatlaidīgu darbu treniņos un uz mocīša sasniedzām labus rezultātus un, gadu noslēdzot motokrosā, braucām izmēģināt spēkus arī motošosejā ar blakusvāģi un hobijs pārtapa hobijā ar lielo H. Pirmās trīs sacensības braucām ar F2 (formula 2 b/v 600cc), bet šo gadu jau sākām ar pilnu dalību Somijas čempionātā F1 (formula 1 b/v 998cc) klasē. Pēc aizvadītiem 5 posmiem patreiz kopvērtējuma tabulā ierindojamies 4. pozīcijā un, cik zinu, tad Baltijas un Skandināvijas valstīs diemžēl pagaidām esmu vienīgais latvietis, kurš pārstāv F1 sidecar roadrace un droši, ka ne pēdējais! Ar astoņām formulām Igaunijas braucēji ir stabili Baltijas līderi un viņiem ir savs čempionāts, kur piedalās apmēram puse no braucējiem. Neesmu arī dzirdējis, vai Lietuvā ir kāda formula, bet ceru, ka ar laiku būs.

Kādas ir sajūtas būt vienīgajam savas valsts pārstāvim?

Kaut arī no Latvijas izbraukušie emigranti bieži vien tiek saukti par tautas nodevējiem, esmu patiešām lepns par trasē paceltu Latvijas karogu. Arī uz visām sacensībām man ir līdzi pašam savs sarkanbaltsarkanais!

Vai Tavi hobiji uzskatāmi par dārgu prieku?

Domāju, ka neviens no motoru sportiem nav lēts un vidējam, jebkuras valsts iedzīvotājam izmaksas ir manāmas. Arī mēs meklējam sponsorus, jo pašu spēkiem uz labu rezultātu aizsniegties ir finansiāli nepietiekami. Informācija par mums atrodama vietnē sidecarracingteam669.com

Vai Tev ir arī kāda sadarbība ar Latvijas sporta dzīves organizētājiem?

Nē, nekad nav bijusi nekāda sadarbība ar Latvijas sporta dzīves organizētājiem! 16.-17. augustā pirmo reizi piedalīsimies Motoaplis rīkotajās sacensībās Biķernieku moto kompleksā.

Vai apsver iespēju atgriezties Latvijā? Kādi faktori būtu motivējoši pieņemt šādu lēmumu?

Pagaidām par atgriešanos nedomāju. Ja nu vienīgi sirdi plosoša mīlestība pret kādu īpašu personu var likt maniem dzīves plāniem mainīties!

Tavs ieteikums latviešiem?

Smaidiet, kaut arī gribas raudāt! Rociet, jo neviens cits jūsu vietā neraks. Uzstādiet mērķus un ejiet uz tiem, lai arī cik lielas pūles tas prasītu!