Skatoties Discovery kanāla raidījumu, kur rādīts, kā uz Marsa nolaižas zonde, Gintam Šāvējam radās ideja izveidot atrakciju Crazy Roller
Marsa zondi ieraugot, viņam prātā ienāca doma, kā būtu, ja šādā ierīcē ievietotu cilvēku un ripinātu. Patlaban gan ar zondi vienīgā līdzība ir palikusi tāda, ka tās abas ripo.
Kontrolēta ripošana
Ideja uz papīra «uzlikta» 2008. gadā, kad autors to iesniedza konkursā Ideju kauss, kur ieguva 3. vietu. Pēc tam idejas īstenošanai G. Šāvējs piesaistīja inženieri Robertu Brīvlauku, un 2009. gadā radīti pirmie atrakcijas prototipi, bet vēl pēc gada radīta pirmā atrakcija ūdens variantam. 2011. un 2012. gadā pirmās sezonas aizvadīja ierīce, kas ripo no kalna. Pirmie eksemplāri tika pārdoti Latvijas tirgū, taču aktīva tirdzniecība šajos gados nenotika, stāsta R. Brīvlauks, jo jaunam produktam nepieciešams darboties vismaz pāris sezonas, lai to testētu, varētu novērst visas nepilnības. Tieši šāda produkta pasaulē nevienam neesot, tādēļ arī pašiem bija jādomā, kā ieviest veiksmīgākus risinājumus. Līdz 2012. gadam atrakcijai izveidoti vairāk nekā 15 prototipi, pielāgojot to gan uzņēmēju, gan gala lietotāju, atrakcijas baudītāju vēlmēm.
Kāda ir izklaides būtība? Divi cilvēki kalna lejasdaļā tiek iesēdināti atrakcijā, piesprādzēti un ar vinčas palīdzību ripināti augšup kalnā, bet pēc tam – laisti lejā, un tā vairākas reizes. Tādējādi ierīce met lielus kūleņus un cilvēkam debesis griežas kopā ar zemi. Būtībā šī ir vienīgā atrakcija pasaulē, kur ripošana tiek kontrolēta – Crazy Roller pie vinčas ir piestiprināts tā, lai operators to var apturēt, palēnināt vai paātrināt. Idejas autors stāsta, ka sākotnējā atrakcijas ideja bija nekontrolēta ripošana, tomēr laika gaitā produkts ir pārveidots tā, lai to tomēr var kontrolēt, jo daļa klientu attiecībā uz sākotnējo variantu bijuši piesardzīgi. Lai ieviestu vinču, produkta attīstība aizkavējās aptuveni par 1–1,5 gadiem, jo vispirms radās ideja atrakciju kalnā vilkt ar sniega motociklu. Tiesa gan, ilgāku laiku izmēģinot šo variantu, Crazy Roller radītāji secināja, ka jādomā kas cits, jo tiek izbraukāts kalns un pēc kāda laika pa to vairs nevar tikt ar motociklu augšup, kalna īpašniekam šādi pieaug izmaksas.
Lērums bumbu
R. Brīvlauks stāsta, ka sākotnējais variants izskatījās pavisam citāds – tas nebija veidots no liektām, metinātām un krāsotām alumīnija trubām. Pirmie Crazy Roller varianti tika saskrūvēti no plastmasas ūdenscaurulēm un ripināti no kalna ar ievietotām kamerām, lai redzētu, kā ierīce darbojas, jo nebija nekāda priekšstata, kādas ir sajūtas, sēžot tajā iekšā. Pēc tam autori paši testēja vienvietīgu aparātu un piedalījās daudzās izstādēs, kur ļāva cilvēkiem kāpt tajā iekšā un skatījās, vai vispār tā raisa interesi. «Skatījāmies, kā cilvēki kāpj, cik ērta ir iekāpšana un kā apsēžas, lai varētu pielāgot sēdvietas. Tāpat sākotnēji braucēji sēdēja ar mugurām kopā, taču atrakcijas veidotāji secināja, ka cilvēki vēlas komunicēt brauciena laikā, un, kaut arī daudzas atrakcijas pasaulē ir ar krēslu mugurām kopā, radās ideja mainīt to tā, lai krēsli atrodas blakus,» stāsta Ģ. Šāvējs. «Kad ierīcei tika pievienotas vingrošanas bumbas un gājām tās pirkt, veikalos nesaprata, kam mums vajag tik daudz bumbu, un jautāja, vai mēs veidosim jaunu sporta zāļu tīklu, jo vienai sporta zālei tik liels bumbu skaits noteikti ir par daudz,» smej R. Brīvlauks.
«Atskatoties pagātnē, secinām – sākotnēji viss liekas vienkāršāk, bet, kad sāc darīt, tad saproti, ka viss nebūt nav tik vienkārši, kā izskatās. Iešana nezināmā virzienā ir daudz sarežģītāka, nekā mums tika mācīts. Vienkāršāk ir uzlabot kādu esošu produktu, bet, ieviešot jaunu, tā ceļš ir garāks,» saka Crazy Roller veidotājs. «Tas ir ļoti interesanti, bet tajā pašā laikā process ir ļoti ilgs, un daudzi cilvēki to nesaprot, jautā, kādēļ nav pārdots vairāk. Arī automašīna pasaulē ir zināma vairāk nekā 100 gadus, taču to tik un tā visu laiku uzlabo, bet mūsu produkts vispār ir tikko ieviests. Kļūdas, kas pieļautas, veicināja produkta attīstību pareizā virzienā – bez tām mēs nebūtu nokļuvuši tur, kur tagad esam,» uzsver R. Brīvlauks.
Attīstībai pietrūkst
Patlaban gan straujāku kompānijas attīstību bremzē apgrozāmo līdzekļu trūkums, jo par nopelnīto uzņēmums brauc pie potenciālajiem sadarbības partneriem. Attīstību iepriekš veicinājusi sadarbība ar Ogres biznesa inkubatoru un Norden programmas atbalsts. «Jau no paša sākuma pret katru saņemto finansējumu izturējāmies ļoti atbildīgi – aprēķinājām, kur un kā aizbraukt, lai gūtu maksimālu labumu, brauciena laikā sastaptu maksimāli daudz potenciālo sadarbības partneru,» stāsta Ģ. Šāvējs. Patlaban kompānija partnerus meklē Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs, jo ir vieglāk pārdot un pircējiem ir vieglāk nopirkt, jo nav jāiesaldē zināmi naudas līdzekļi PVN dēļ. Viņi stāsta, ka Eiropā ir ap 700 slēpošanas centriem, kuri ir potenciālie klienti. Latvijā patlaban atrakcija atrodas pāris vietās, un tas arī ir gana daudz, jo pircēju loks ir ierobežots, tirgus – mazs. Savukārt, runājot par ūdens variantu, G. Šāvējs teic, ka Latvijā vasara ir īsa, pircēju maksātspēja – salīdzinoši zema, tādēļ ir gandrīz neiespējami atpelnīt ieguldījumus šajā projektā. Mērķauditorija ir meklējama Vidusjūras reģionā – tie varētu būt ūdenssporta centri, kuri jau darbojas. Tomēr šie centri vēlas izmēģināt atrakciju uz vietas un neder piedāvājumu nosūtīšana vien pa e-pastu. Lai vienkāršāk pārvietotu atrakciju, bija nepieciešams samazināt transportēšanas izmaksas, ko Crazy Roller veidotāji arī veikuši, pērn radot izjaucamu produktu, tā izmaksas samazinot piecas reizes. Par nākotnes plāniem jaunu produktu ieviešanā viņi runā piesardzīgi, uzsverot, ka patlaban jāpalaiž dzīvē šie divi produkti un tad tālāk varētu ķerties klāt citām lietām.
Nākotnē gan plānots papildināt eksporta valstu sarakstu, bet pašlaik svarīgi apgūt Eiropas valstis. Uzņēmums patlaban arī meklē riska kapitālu, pretī plānots piedāvāt kapitāldaļas, jo ir nepieciešami apgrozāmie līdzekļi. R. Brīvlauks stāsta, ka ir daļa riska kapitālistu, kas uz ieguldījumiem skatās konservatīvi, bet daļa finansējumu dod tikai miljonos, bet uzņēmumam tik lielas investīcijas nav nepieciešamas. «Esam rēķinājuši, ka divu gadu periodā būtu nepieciešami 200 tūkstoši eiro, bet arī ne uzreiz, piemēram, pa 50 tūkstošiem ik pusgadu,» ir izrēķinājis R. Brīvlauks.