Nesen plašsaziņas līdzekļos par aktuālu tēmu kļuva Vācijas amatpersonu uzsāktā tiesvedība pret sociālo portālu Facebook, vainojot to privāto datu aizsardzības likuma pārkāpšanā. Šī nav pirmā reize, kad sociālais medijs saskaras ar apsūdzībām privātuma pārkāpšanā, un tas liek aizdomāties – kāds īsti privātumam un tā aizsardzībai sakars ar sociālajiem medijiem?
Franču rakstnieks un filozofs Žans Pols Sartrs sabiedrību raksturoja, kā pūli, kas atražo domāšanas stereotipus un grupveida reakcijas. Šķiet līdzīgi ir arī ar sociālajiem tīkliem – vēlme iekļauties šajā pūlī rada nepieciešamību socializēties, un tas savukārt mūslaiku cilvēkam veicina nepieciešamību pēc sociālajiem portāliem. Vēl viens faktors – dzīvojam laikmetā, kad vajadzība pēc informācijas cilvēkam ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām un sociālie mediji sniedz iespējas personificētu informāciju saņemt daudz ātrāk.
Pats fakts, ka sociālais medijs, kuru cilvēki no visas pasaules brīvprātīgi izmanto, lai socializētos, dalītos un apmainītos ar informāciju, tiek apsūdzēts privāto datu aizsardzības likuma pārkāpumos, varētu šķist absurds. Mums taču katram ir iespēja brīvi izvēlēties, vai izmantot šo interneta resursu, kādus datus par sevi atklāt un kādu informāciju par savu personisko dzīvi un darbu tajā izvietot. Būtībā, izmantojot sociālos tīklus, cilvēks pats bēg no šī privātuma – viņš pats sevi publiski atklāj sabiedrībai. Tad kāpēc vainot par to sociālo portālu?
Taču jāņem vērā, ka sociālo tīklu piedāvātās iespējas aizvien vairāk lauž robežu starp reālo dzīvi un interneta vidi. Daudzi cilvēki savu personisko un dažkārt pat sensitīvo informāciju bez jebkādas piesardzības izplata internetā, nedomājot par to, ka vienreiz publicētā informācija internetā paliek uz visiem laikiem, un to, visticamākais, varēs apskatīt gan tavs kaimiņš, gan potenciālais darba devējs. Un kurš tad ir vainīgs pie tā, ka šī informācija ir publiski pieejama – tu pats vai sociālais medijs, kas tev šo iespēju sniedzis?
Ja vēlamies izmantot bankas pakalpojumus, mēs noslēdzam līgumu un parakstāmies pildīt šīs bankas izstrādātos noteikumus. Tieši tāpat ir arī ar sociālajiem portāliem – reģistrējot savu profilu šajos interneta resursos, mēs apstiprinām, ka piekrītam to lietošanas noteikumiem. Mēs paši esam vainīgi pie tā, ka piekrītam sev neizdevīgiem nosacījumiem.
Cits jautājums, ja pats sociālais medijs šos noteikumus maina, nebrīdinot par to savus lietotājus. Tā pavisam nesen kāds Latvijas sociālais portāls, kas sevi pozicionē kā vietni, kur iespējams brīvi publicēt informāciju, veicis izmaiņas lietošanas noteikumos, norādot, ka par komercinformācijas izplatīšanu tiek piemērota konkrēta takse. Lieki piebilst, ka lietotāji, kas savus profilus šajā portālā bija veidojuši senāk, netika brīdināti par izmaiņām noteikumos.
Rezumējot vēlos uzsvērt, ka, pirms vainot sociālos medijus, būtu nepieciešams nodrošināt kritiskās domāšanas attīstību, lai cilvēki izprastu sekas, ko rada viņu pašu izplatītā informācija.