Kāds mans labs paziņa, uzņēmējs ar pāris desmitu gadu aktīvas darbības pieredzi, mēdz atgādināt, ka līgumi netiek rakstīti labiem laikiem. Tie tiek rakstīti, lai abas puses zinātu, kā rīkoties tad, ja kaut kas noiet greizi. Taču, dzīvojot stabilos laikos, pārāk bieži to aizmirstam. Nerēķināmies ar to, neiepazīstamies ar līgumiem un nereti dažādi parakstīti, līdz galam neizlasīti līgumi krājas kaudzēm. Brīdī, kad kaut kas notiek, pēkšņi atceramies par noslēgto līgumu un sākam to detalizēti pārlasīt. Iedziļinoties katrā niansē, mēdzam atskārst, ka patiesībā neesam zinājuši, kas tieši tur ir rakstīts. Mana pieredze liecina, ka sevišķi bieži tā gadās ar  apdrošināšanas līgumiem. Iestājoties atrunātajam riskam, cilvēki piepeši atskārst – līgums neparedz tikai to, ka apdrošinātājs uzņemas atbildību. Izrādās, ka man, kurš ir maksājis naudu par polisi, arī ir jāuzņemas kaut kāda atbildība. Beidzot, varbūt pirmo reizi, pēc būtības iedziļinoties līgumā, atklājas, ka es esmu līdzatbildīgs par apdrošināto objektu. Visbiežāk tā ir ar nekustamo īpašumu. Sevišķi skarbi ir to apzināties tādos gadījumos, kad, piemēram, ir apdrošināts liels sabiedrisks objekts, kurā notiek būvniecības darbi, līdzīgi kā ar Rīgas pili, un pēkšņi kaut kas notiek. Tad katrs līguma punkts, arī pats īsākais, iegūst nozīmi atlīdzības apmēra noteikšanā vai pat atteikšanā maksāt.