Tie, kam gadās braukt ar vilcienu, būs bijuši liecinieki savdabīgam fenomenam. Lai arī katrā vagonā ir pa konduktoram, kurš pārbauda biļetes, ik pēc noteikta posma vilcienā iekāpj vēl arī kontrole un visas biļetes pārbauda vēlreiz. No pasažieru viedokļa, protams, tas ir muļķīgs apgrūtinājums. Taču darbiniekus laikam jau citādāk neizkontrolēsi. Viegli gan redzams, ka problēmu tas galīgi neatrisina - ja konduktorus pārbauda kontrole, tad kādam taču ir jāuzrauga kontrolieri. Un tā neuzticības ķēdīte iestiepjas līdz pat pašam dzelzceļa priekšniekam. Patoloģiskā neuzticības gaisotne, un tam sekojošā vēlme visu kontrolēt divos un vēlams trīs līmeņos, droši vien ir daudzu post-totalitāru valstu mantojums. Kas tad cits ir tajos pēdējās dienās atkal aktuālajos čekas maisos, ja ne kontrolieri, kam bija jāpārbauda mūžam neuzticamie Padomju impērijas pasažieri. Tiem atkal cita - nu jau augstāka ranga kontrole - un tā savstarpējais aizdomīgums kā inde pa visiem līmeņiem. Cik efektīva ir dzīve un darbs šādā gaisotnē, to daudzi paši vēl atceras un pārējie būs vismaz dzirdējuši. Maigi sakot - ne pārāk.