Pieļauju, ikviens no mums kaut reizi pie sevis nodomājis, cik ļoti paveicies ir attīstīto Eiropas valstu pensionāriem – viņiem ir labas pensijas, viņi var atļauties ceļot un valsts par viņiem rūpējas. Tiesa, tikai retais no mums izprot, ka patiesībā tas ir pašu pensionāru nopelns, kamēr viņi bija darbspējīgā vecumā. Valsts nopelns drīzāk ir tas, ka sabiedrībā ir izdevies izkopt tālredzīgu domāšanu, kas paredz šodien veikt investīcijas nākotnei. Vācija ir tikai viens no piemēriem, kur veselība un dzīves kvalitāte, nevis manta, ir prioritāte, un līdzīga vērtību skala ir arī Skandināvijā un attīstītajās ES valstīs. Turpretī Latvijā sabiedrības vērtību skalā pārliecinoši prioritāra loma ir mantiskām vērtībām, nevis rūpēm par veselību, dzīvību un nodrošinājumu nākotnei. Tādēļ loģisks ir jautājums, uz kuru būtu vērts atbildēt gan valstiskā līmenī, gan katram iedzīvotājam pašam sev: Par ko liecina sabiedrības vērtību sistēma, ja mantai, īpašumam tiek piešķirta lielāka nozīme nekā veselībai un dzīvībai?