Kādu brīdi plašsaziņas līdzekļos aktuāls jautājums ir intelektuālā īpašuma tiesības. Iedvesmojoties no tā, atgriezīšos pie tēmas, kas skar ne tikai sabiedriskajā transportā un restorānos izmantojamās mūzikas autortiesības, bet arī manā darba vidē aktuālu problēmu- par (ne)godīgu standartu lietošanu. Publiskajā telpā visbiežāk uzdotie jautājumi, kurus dzirdam, saskaroties ar autortiesību problemātiku, ir – Vai? Kāpēc? Cik? Kurš? Kam? Un galvenais – Maksās! Amatpersonu «pērles» sabiedriskā transporta apskaņošanas sāgā sniedza atbildi par to, kāda ir mūsu sabiedrības izpratne par autortiesību aizsardzību. Un jāsaka, aina nav visai glaimojoša. Visvairāk mani sajūsmina svaigais un pirmreizējais izbrīns par lietām, kas sakņojas 19. gadsimtā!!! Nerunāsim šoreiz par Bernes, Ženēvas, Romas un Briseles konvencijām, par 20. gadsimta vidū dibināto Pasaules intelektuālā īpašuma organizāciju — World Intellectual Property organisation (WIPO), bet uzšķirsim mūsu pašu Satversmes 113. pantu «Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības». Ņemot vērā problēmas senumu, izbrīna periodam (Vai? Kāpēc?) būtu jābeidzas. Tā vietā vajadzētu meklēt atbildes uz jautājumu - kā nodrošināt taisnīgu atlīdzību par intelektuālā īpašuma izmantošanu?