Pēdējo gadu laikā jūtu, ka mana ikdiena kļūst arvien straujāka, saspringtāka, saplānotāka un ka es neesmu vienīgā, kas jogas nodarbības laikā domās pārkārto savu elektronisko kalendāru, pievienojot tur jaunus atgādinājumus vai cenšoties kaut ko izdarīt uz priekšu.  Saprotu, ka esmu sasniegusi stāvokli, kad laiks ir kļuvis par vienu no visdārgākajiem resursiem, par ko jau sen runā mans labs paziņa ķirurgs Jānis Zaržeckis: «Vari Dievam lūgt visu ko, izņemot vairāk laika...» Lai arī dzīvē viss šķiet ļoti sakārtots un ļoti veiksmīgs, aizvien mazāk laika paliek patiesi būtiskām lietām – draudzībai, mīlestībai, cieņai, pateicībai.