Ir noteikti jautājumi, kurus politiķi spītīgi vēlas virzīt uz priekšu, īpaši neņemot vērā dažādus pretargumentus un pat brīdinājumus par to, ka konkrētais jauninājums var izgāzties ar blīkšķi. Viens no šādiem jautājumiem ir vēlme sasaistīt veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samaksu. 
 
 Skan nenoliedzami pareizi, taču tikai teorētiskā līmenī. Faktiski tas neko nedos. It kā jau doma skaidra – ar medicīnas sviru palīdzību mazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru valstī. Taču acīmredzot jāsāk ar ābeces patiesībām par to, kā Latvijā veidojas ēnu ekonomika, proti, lietām, kas uzņēmējiem jau tāpat ir skaidras, bet valsts amatpersonām – visai miglaini apjaušamas. 
 
 Nav jau tā, ka pelēkajā sektorā strādājošie vispār nemaksātu nekādus nodokļus – maksā, turklāt visus, ieskaitot IIN. Tiesa gan, nodokļi tiek maksāti, piemēram, no minimālās algas, kas tiek saņemta oficiāli, bet nemaksāti vēl par dažiem simtiem latu, ko darba devējs samaksā «aploksnē». Tātad iznāk, ka lielākā daļa pelēkajā sektorā strādājošo ir IIN maksātāji un droši varēs doties uz medicīnas iestādi, kuru, tāpat kā līdz šim, uztur gan viņi paši, gan arī tie iedzīvotāji, par kuriem IIN tiek maksāts pilnīgi no visiem ienākumiem. Tāpat būtu saprotams, ja veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un IIN samaksas sasaiste nodrošinātu, ka pie speciālistiem vai noteiktu procedūru saņemšanai nav jāstāv pat daudzus mēnešus ilgās rindās, kā tas ir šobrīd. Savulaik televīzijā tika demonstrēts sižets par tā dēvētajiem bomžiem, kuriem ir nepieciešams ārpus rindas veikt dārgu galvas skenēšanas procedūru katru reizi, kad viņi ir pamanījušies, būdami smagā dzēruma pakāpē, kārtējo reizi kaut kur nokrist, un tādējādi regulāri tiek vesti uz Stradiņa slimnīcu. Būtiska daļa attiecīgajai procedūrai paredzēto līdzekļu tiek novirzīta šādiem gadījumiem, kamēr citi cilvēki pacietīgi gaida garās rindās vai arī tiek pie tās ievērojami ātrāk, par tām samaksājot no savas kabatas. Vēlreiz jāpiemin arī fakts, ka rindas pēc dažādiem pakalpojumiem veido un nākotnē veidos arī cilvēki, kuri oficiāli saņem minimālo algu un tādējādi ir IIN maksātāji. Tātad ir naivi gaidīt, ka samazināsies rindas ārstniecības iestādēs. 
 Neizpratni rada arī fakts, ka jau gadiem ilgi Latvijā tiek runāts par to, ka veselības aprūpei ir jāpalielina finansējums un tikai retu reizi vārgi izskan jautājums par mediķu kvalifikāciju, kas, starp citu, ir aktuāla problēma, it īpaši ārpus Rīgas esošajās ārstniecības iestādēs. Kā minētā finansējuma sistēma uzlabos mediķu darbu? Nekā! 
 
 Ir saprotams, ka Veselības ministrija vēlas panākt, lai tās rīcībā ik gadu būtu vairāk vai mazāk garantēta naudas summa, taču nav skaidrs, kāds tam visam ir sakars ar patērētāju, šajā gadījumā – patērētāju interesēm, ērtībām. Pirmām kārtām šai ministrijai būtu jātiek skaidrībā ar to, cik daudz katrs konkrētais pakalpojums veselības aprūpes biznesā vispār maksā, un tad varētu runāt arī par visu pārējo. Pretējā gadījumā nav brīnums, ka pat Finanšu ministrija iebilst pret šādu finansēšanas modeli.