Teju vai par Latvijas vizītkarti ir kļuvusi fabula par mūsu valsts veiksmes stāstu, risinot problēmas saistībā ar ekonomikas krīzi.   Šo veiksmes stāstu ir paspējis piesaukt gan katrs otrais pašmāju valdības pāstāvis, gan arī dažādi ārvalstu eksperti, pieminot, ka nebūtu slikti, ja piemēru ekonomisko likstu risināšanā no mums pārņemtu Dienvideiropas valstis, piemēram, Grieķija, kuras piesaukšana drīz jau varētu kļūt par tādu kā slikto toni. Zīmīgi gan ir tas, ka ne Grieķija, ne Spānija, ne kāda cita Eiropas valsts diez ko negatavojas pārņemt Latvijas pieredzi krīzes pārvarēšanas jomā, liekot saprast, ka tas, kas der Latvijai, citiem varētu arī nederēt. Kāpēc tā? Atbilde, iespējams, meklējama pāris ar skaitļiem pamatotos faktos.   Pirmkārt, pēdējie pieejamie Eurostat dati liecina, ka Latvijā ir trešais zemākais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ES valstīs. Turklāt aiz mums šajā topā ir palikusi nevis Grieķija un Spānija - valstis, par kuru slikto ekonomisko situāciju pēdējā laikā ir dzirdēts pietiekami daudz un kuru glābšanai tiek tērēti daudzi miljardi eiro, bet gan Rumānija un Bulgārija. Jāatgādina, ka laikā, kad Bulgārija un Rumānija tika uzņemtas ES, varējām teju vai priecāties, ka beidzot dažādos ekonomiskajos rādītājos vairs nebūsim pēdējie, jo pāris valstu ir vēl draņķīgākā situācijā. Ir pagājuši vairāki gadi, bet šajā jomā nekas nav mainījies, neraugoties uz mūsu fantastisko veiksmes stāstu.   Otrkārt, atbilstoši socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS datiem tikai 19% Latvijas iedzīvotāju atzinīgi novērtē valdības izvēlēto ekonomiskās krīzes pārvarēšanas ceļu, bet 53% uzskata, ka krīzes pārvarēšanas ceļš ir bijis nepareizs un valstij ļoti postošs. Protams, var teikt, ka Latvijā iedzīvotāji nekad tā īsti nav bijuši apmierināti ar valdības izvēlēto kursu, tomēr ļoti iespējams, ka šeit ir meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc iedzīvotāji joprojām meklē iespēju braukt strādāt ārpus Latvijas. Savukārt bez darba palikušie jau emigrējušie nemaz neraujas atgriezties. Vienkārši, neraugoties uz skaistiem statistikas datiem par valsts kopējo augšupeju, situācija katra iedzīvotāja naudas maciņā uz augšu nemaz neiet. Protams, ir pat ļoti apsveicami, ka Latvijas valsts pēc daudziem gadiem beidzot ir iemācījusies sevi lielīt, nevis tikai birdināt pelnus uz galvas, pa visu pasauli kladzinot, ka mums ir smagākā krīze, briesmīgākā konsolidācija, ārprātīgākie bankrota draudi, banku krīzes un vēl arī korupcija visos līmeņos.   Citiem vārdiem sakot, lozungs par valsti ar veiksmes stāstu ir tiešām labs PR. Taču nepietiek ar to, ka šis stāsts būs iepotēts ārvalstniekiem - beidzot valstiskā līmenī ir jasāk risināt jautājumus, kas būtu vērsti uz jaunu darba vietu rašanos, patēriņa pieaugumu un daudziem faktoriem, no kā ir atkarīgs iedzīvotāju labklājības līmenis. Pretējā gadījumā šī veiksmes stāsta epopeja beigsies tikpat strauji un neproduktīvi kā savulaik populārais un teju ikdienā skandētais sauklis par Latviju kā Baltijas tīģeri.