Lielākais industriālais investors biznesam neatsaucīgās vides dēļ ražošanu Latvijā varētu samazināt.
Kombinācijā ar ģeopolitisko risku pieaugumu arī ilgtermiņa investoriem vietējais lēnīgums investīciju vides sakārtošanā var kļūt pārāk smaga nasta, brīdina Cemex valdes priekšsēdētājs un Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) valdes jaunais priekšsēdētājs Enrike Garsija.
Nākamnedēļ sanāksmē ar valsts amatpersonām ĀIPL iesniegs gadskārtējās rekomendācijas.
Man interesē, kā klājas Cemex, un, domājams, šo ainu varēs vispārināt arī uz ĀIPL biedriem un pašreizējo Latvijas investīciju klimatu vispār. Sāksim ar infrastruktūru. Vai jautājums par slēgto ceļu no karjera Saldus novadā ir atrisināts?
Kad Cemex apsprieda ražošanas jaudu palielināšanu un pilnīgi jauna projekta sākšanu tukšā vietā, pašvaldība no savas puses solīja investēt infrastruktūrā, tostarp ceļos no karjeriem uz rūpnīcu. Šie ceļi bija sliktā stāvoklī un saprotams, ka ar ražošanas jaudu palielināšanu labāki nekļuva, un pašvaldība bija solījusi, ka par tiem parūpēsies.
Un tas izpaudās kā braukt aizlieguma zīmes uzlikšana.
Diemžēl. Aizvien notiek sarunas ar pašvaldību. Ir saprotams, ka tai trūkst līdzekļu, bet neder arguments, ka šie ceļi nav nozīmīgi vietējiem iedzīvotājiem. Tie ir gan nozīmīgi, jo tie tādi ir vietējai ekonomiskajai aktivitātei.
Mēs neieņemam kategorisku prasītāju pozu. Cemex šo ceļu dēļ apsver iespēju Latvijā ieviest jaunu ceļu būves tehnoloģiju – cementa segumu. Tā būtu mūsu pretimnākšana – mēs ieguldām savu tehnoloģiju. Sarunas ar Latvijas valsts ceļiem, Satiksmes ministriju un iepriekšējo premjeru vienmēr ir bijušas proaktīvas – mēs ne vien prasām, bet arī piedāvājam.
Tomēr lielākajam industriālajam investoram ceļu sataisīt nevar?
Tas var šķist vienkārši, bet pašvaldībai un valsts struktūrām ir jāskatās, lai viņu darbības atbilstu esošajai likumdošanai, ieskaitot resursu veltīšanu šim konkrētajam ceļam, kam formāli nav augsta nozīme. Tomēr vajadzētu ņemt vērā arī mūsu pretimnākšanu.
Kad jebkurš investors apsver ieguldījumu, viņš skatās uz tirgu, pieejamajām izejvielām un efektivitāti. Kad ienācām Latvijā, mēs šeit redzējām resursus un darbaspēku ar zināšanām.
Vietējais tirgus ir piecas reizes mazāks par Cemex jaudu, tāpēc mēs to dibinājām kā eksporta uzņēmumu. Kā tādam tam ir svarīga konkurētspēja citos tirgos, un tas jau ir jautājums par ražošanas izmaksām, sevišķi par elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti (OIK). Tā kopš 2008. gada ir pieaugusi laikam par kādiem 211%, un tas nopietni apgrūtina mūsu konkurētspēju, piemēram, ar Krievijas ražotājiem.
Cik liels ir Cemex kārdinājums pārcelt ražošanu, teiksim, uz Lietuvu?
Ja jūsu jautājums ir, vai mēs varētu pārdomāt savas aktivitātes šai valstī, tad atbilde ir – tāda iespēja pastāv. Kā tas notiek? Sākot ar vienkāršām lietām. Mēs katru gadu investējam, lai nodrošinātu esošo jaudu, un tā varētu tikt pamazām samazināta. Vietējo izejvielu vietā mēs varētu apsvērt importu no Lietuvas, Polijas vai Vācijas, un ražot cementu tikai vietējam tirgum. Un tad – aizmirstiet par eksportu! Tas, ka zaudējam konkurētspēju, nozīmē, ka mēs zaudējam biznesu. Tā kā tas pilnīgi noteikti var notikt.
Mēs gan to neplānojam – mēs strādājam ar pilnu jaudu un efektīvi, kā esam darījuši arī krīzes gados. Mūsu tirgi aizvien paliek Krievijas ziemeļrietumi, Baltijas valstis un arī Skandināvija. Kopā ar industrijā vadošās lomas statusu tā Latvijas kompānijai ir ļoti laba pozīcija.
Un tomēr – kurš varētu būt pēdējais salmiņš, kas salauztu pacietību ražošanu paturēt šeit un šādā apmērā?
Tas neattiecas tikai uz Cemex, bet ģeopolitiskā nedrošība Krievijas un Ukrainas konflikta dēļ nenāk par labu. Mēs ciešam rubļa devalvācijas dēļ un zaudējam tirgu arī tādu iemeslu dēļ, kas ir ārpus Latvijas spējas tos ietekmēt. Jā, esam ilgtermiņa investori, un mūsu stratēģijā ir pārdzīvot dažādus biznesa ciklus, tomēr arī tas ir iespējams līdz zināmam brīdim.
Tāpēc kā eksportētājs es nevaru pieņemt OIK pieaugumu, un nevaru arī pieņemt tarifus, par kādiem man nākas eksportēt savas preces. Mums ir bijušas sarunas ar Latvijas dzelzceļu par shēmu Latvijas eksporta atbalstam, bet bez rezultātiem. Lietuvā ir shēma, kurā eksportētājiem ir zemāki tarifi. Kāpēc gan ne Latvijā? Bet šeit tarifu atlaides ir saistītas ar pārvadāto apjomu un to var panākt arī mākslīgi.
Vai «Kāpēc gan ne Latvijā?» ir retorisks jautājums, vai arī esat to uzdevis valdībai?
Esmu uzdevis – gan iepriekšējai, gan šai. Labā ziņa ir tāda, ka viņiem mūsu bažas ir saprotamas. Tomēr nekas jau nestāv uz vietas, un risinājumiem ir jānāk ātrāk.
Pērn ĀIPL savās rekomendācijās piemināja, ka Latvija ir izkļuvusi no krīzes ātrāk, nekā varēja domāt, un ka šo priekšrocību vajag izmantot, ceļot valsts konkurētspēju. Kopš tā laika daudz ir ticis apspriests, bet tā aizvien ir retorika, rīcības ir ļoti maz.
Celt konkurētspēju – tas nav nekas maģisks, tas ir jādara. Investors nāk ar zināšanām un naudu, bet pretī ir jādod infrastruktūra. Mēs neesam vēl runājuši par cilvēkresursiem, bet arī izglītots darbaspēks interesē investoru. Cemex paveicās, jo Latvijā bija cementa ražošanas speciālisti, un arī tas mūs pārliecināja šeit investēt.
Vai izjūtat darbaspēka trūkumu? Cik zinu, jūs darbiniekus apmācāt paši.
Darām to pastāvīgi. Mūsu darbinieki novērtē attiecības ar savu kompāniju. Krīzes laikā mēs štatus nesamazinājām un pat pieņēmām vēl darbiniekus, daļēji tieši veikto investīciju dēļ. Jā, algas tika iesaldētas, bet ne samazinātas. Mēs ļoti daudz uzmanības veltām biznesa ētikai, un cilvēki to novērtē.
Tomēr jāatzīst, ka grūti ir atrast specializētus kadrus – elektriķus, mehānikas inženierus. Arī administratīvajos darbos. Grāmatvežiem ir tendence viegli mainīt darba vietas. Ja esam cilvēkā ieguldījuši laiku un naudu apmācībai, tas ir liels zaudējums. Cemex ir kapitāla intensīvā nozarē, ne cilvēkresursu intensīvā, un mums tas nav lielākais izaicinājums, bet citi ĀIPL biedri par to runā pastāvīgi.
Salīdzinot ar rekomendācijām pirms gada, vai kaut kas ir virzījies uz priekšu?
Pērn īpaši runājām par elektroenerģijas tirgu. Valdība to ir ņēmusi vērā, un daži uzlabojumi ir notikuši, lai noturētu OIK pašreizējā līmenī uz nākamajiem diviem gadiem. Nevar zināt, kas būs vēlāk, bet pagaidām tas ir pozitīvs fakts. Bet vai pēc mūsu rekomendācijām ir darīts gana? – Nē, nav. Un tie ir tie paši jautājumi par infrastruktūru un konkurētspējas celšanu.
Kā ar nodokļu politiku?
Runājam par investīciju vides nedrošību, tur piederas arī nodokļu iekasēšanas un vienlīdzīgu spēles noteikumu problēma. Ēnu ekonomika ir īstais lauks, kurā valsts nodokļu politikai izvērsties. Bet Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums liecina, ka ēnu ekonomika Latvijā ir pat pieaugusi – tuvu pie 24% .
Celtniecībā šis samērs ir jau 45%. Mans Dievs – par ko mēs vispār runājam!? Ēnu ekonomika izkropļo tirgu, un lielākā daļa no tā nozīmē izvairīšanos no nodokļiem. Šī ekonomika vienkārši mudina cilvēkus izvairīties no nodokļiem. Patērētāji grib izvairīties no lielākām cenām, neefektīvi uzņēmēji – no godīgas konkurences. Man tas raisa vislielākās bažas, jo tas ir kā vēzis sabiedrībā.
Ja runājam par celtniecību, tad šī nodokļu nemaksāšana ir jautājums arī par publiskā sektora atbildīgumu vispār. Jo celtniecībā ir posmi, kuros kontroles vienkārši nav, nekas tur netiek darīts, un nekas cits neatliek kā domāt par korupciju, kas motivē šādu neieinteresētību.
Un tas nenozīmē tikai izkropļotu konkurenci un mazākus nodokļus valstij, bet arī sabiedrības drošību, jo mēs nezinām, cik daudz nākotnes traģēdiju sliktu celtniecības standartu dēļ mūs vēl sagaida. Mani kā industrijas pārstāvi tas satrauc, un tam būtu jāsatrauc arī amatpersonas. Mēs šo jautājumu neatlaidīgi virzām un runājamies ar VID, viņi mūs uzklausa, un mēs skatāmies, kā varam sastrādāties savā sektorā.
Un kā varat sastrādāties?
Vienkāršs piemērs. Mūsu biznesā cements nav gala produkts – tas tiek lietots dažādu veidu betonam un citiem produktiem. Mēs esam lieli ražotāji, bet šos produktus taisa arī citi, kas cementu pērk vai nu no mums, vai mūsu konkurentiem. Cementa piegāde tiek dokumentēta, un ir ļoti labi redzams, kam kurš un cik daudz cementa celtniecības sektorā un konkrētā izplatīšanas kanālā ir pārdevis. Tāpēc ir ļoti vienkārši lietot formulas, lai izrēķinātu, cik daudz cementa ir ticis izmantots sektorā redzamo betona kubikmetru ražošanā. Tas parādās arī kompāniju pavadzīmēs, un, salīdzinot reālos datus ar uzrādītajiem, ir ļoti vienkārši atklāt nesakritības.
Tāpēc var tikt ieviesta labas pārvaldības prakse, lai novērstu šo ēnu ekonomikas daļu. Politiskā griba ir, un es ceru, ka sekos arī rīcība. Tas nav tikai īstermiņa jautājums par nodokļiem, bet arī ilgtermiņa – par konkurētspēju un investīciju vidi.
Nekad jau nebūs ideālas vides, jo pārmaiņas notiek pastāvīgi, tāpēc uzņēmējam ir jāprot šīs pārmaiņas pārvaldīt. Tomēr visam ir kaut kādas robežas, un tas nav iespējams, ja regulējumi mainās nemitīgi. Tieši būvniecības sektorā mēs ĀIP aizvien esam iestājušies par paredzamību teritoriālajā plānošanā. Būvniecība ir ilgtermiņa ieguldījumi, un cilvēks savu naudu ir tur ielicis, bet pēkšņi mainās zonējums un paredzamās saimnieciskās aktivitātes, kas tur var notikt. Un nav saprotams, kāpēc šīs izmaiņas.
Korupcija?
Jā, kādas no iesaistīto pušu interesēm.
Es gan vēlreiz gribu uzsvērt, ka valdība ir daudz izdarījusi mak- roekonomikas laukā, un Latvija ir veiksmīgi atguvusi uzticamību lielos vilcienos, bet tas ir tikai sākums. Aizvien neatrisināta ir iepirkumu problēma, kad publisko iepirkumu iznākumi tiek apstrīdēti, un tas var vilkties gadiem. Tas ir viens no iemesliem arī ES fondu naudas nepilnvērtīgai investēšanai. Cēlonis ir arī ļoti necaurskatāmās intereses aiz publiskajiem iepirkumiem.
Tas ir arī jautājums par iepirkumu kritērijiem, kur aizvien galvenais ir cena. Bet tā negarantē neko, jo kompānijas mēdz piedalīties konkursos jau ar aprēķinu, ka saviem apakšuzņēmējiem beigās nesamaksās. Iznākumā šie apakšuzņēmēji bankrotē, un tas notiek par valsts vai ES naudu. Tāpēc publisko iepirkumu piedāvājumu izvērtējumam ir pirmām kārtām jābūt reālistiskam, un zema cena nav galvenais kritērijs. Tā nav nekāda raķešu zinātne – vairumā gadījumu ir acīmredzami skaidrs, cik tā piedāvātā cena ir vai nav ticama.
Šādu piemēru par praktiskām nepilnībām ir bez gala. Mēs stundām ilgi varētu runāt arī par atkritumu pārstrādi un izmantošanu. Tas ir būtisks jautājums Cemex, jo mūsu stratēģija ir maksimāli aizvietot fosilo kurināmo ar alternatīvajiem resursiem, un apstrādāti atkritumi ir viens šāds avots. Brocēnos mēs jau 70% no savas siltuma jaudas nodrošinām ar alternatīvajiem kurināmajiem – tieši atkritumiem, kas ir sašķiroti un pārstrādāti, un tā vietā, lai tiktu aprakti zemē, tiek izmantoti ražošanā nepieciešamās siltumenerģijas iegūšanai. Tajā tiek izmantots plašs klāsts no vecām riepām un koka skaidām līdz gudronam no Inčukalna dīķiem.
Kad pirms četriem gadiem ierados Latvijā, viena no manām prioritātēm bija kontrakta slēgšana ar kādu no vietējiem atkritumu pārstrādātājiem mūsu vajadzībām. Konkursā uzvarēja Ekodoktrīna, mēs parakstījām līgumu uz desmit gadiem, ar ko tā varēja iet uz bankām pēc papildu finansējuma utt. Konkursa iznākums tika apstrīdēts, kompānija zaudēja tiesības uz projektu, un galu galā es atradu britu kompāniju, kas par labu cenu tagad mūsu vajadzībām eksportē uz Latviju pārstrādātos britu atkritumus.
Tas nav visefektīvākais piegājiens, bet tas ir veids, kā mēs varējām īstenot savu stratēģiju par resursu dažādošanu un izmešu mazināšanu. Tagad esam sākuši ņemt nelielus daudzumus pārstrādātu atkritumu arī no vietējiem piegādātājiem Brocēnos un Jelgavā, kas cenās spēj konkurēt ar importēto materiālu. Tie pagaidām ir nelieli apjomi, bet ir, un tā ir augoša industrija.
Bet ko mēs dzirdam no Saeimas puses? – Aizliegsim pārstrādāto atkritumu vispār, lai atbalstītu vietējos pārstrādātājus! Tas galīgi nemaz neatbilst manām kā ražotāja interesēm, jo sākumā mana doma tiešām bija, ka man būs uzticamas vietējās piegādes, un imports vajadzības gadījumā būs tikai papildu elements, tomēr iznāca pretēji, un ne jau importa vainas dēļ. Vienkārši vietējām piegādēm ir jābūt uzticamām un ar konkurētspējīgu cenu. Tāpēc, ja pārstrādāto atkritumu imports tiks slēgts, es no vietējiem tos tik un tā nepirkšu, jo man tas nav izdevīgi, un es šeit neesmu tādēļ, lai risinātu Latvijas atkritumu saimniecības dilemmas. Es esmu cementa ražotājs, nevis atkritumu dedzinātājs, un varu izmantot dažādas degvielas. Tā kā – lūdzu, atkritumu apsaimniekošana ir vēl viena joma, kurā ekonomikas apsvērumi nav ņemti vērā un kur vajadzētu labāku likumdošanu, lai Latviju padarītu konkurētspējīgu.
