Mērķējot uz daudzmiljonu alus baudītājiem Krievijā un plānojot iekarot eksotisko Ķīnas tirgu, jauna čehu alus darītava Stargorod nobāzējas arī Rīgā.
Klātesot Čehijas un Ukrainas vēstniekiem Latvijā, trīssimt gadu senajā, vēl Ziemeļu karu pieredzējušā ēkā Daugavas labajā krastā atklāts jauns alus restorāns, kurā alus tiek brūvēts pēc čehu tehnoloģijām. Restorāna dibinātājs UBC Group prezidents Igors Gumennijs atklāj, ka Latvija ir ļoti pievilcīga vieta uzņēmējdarbībai. Viņš redz brīvu vietu alus restorānu attīstībai, tāpēc arī veiktas investīcijas ārpus Ukrainas, kur uzņēmumam pieder trīs alus restorāni. Stargorod stratēģija – atvērt savus restorānus lielākajās Krievijas pilsētās, kā arī perspektīvā tos attīstīt tālajā Ķīnā.
Stargorod – tā ir alus darītavu un restorānu ķēde. Mums pieder trīs restorāni Ukrainā – Harkovā, Ļvovā un Doņeckā. Ukrainā esam vēl vairāku restorānu būvniecības stadijā – tie atradīsies Kijevā, Dņepropetrovskā, Zaporožjē un meklējam vietu arī Odesā. Rīga mums ir dabiska vieta postpadomju telpā Baltijā. Jau šonedēļ atvērsim savu restorānu Sočos, kur būs olimpiskās spēles, un martā jauns restorāns būs Sanktpēterburgā. Pēc tam plānojam atvērt savus restorānus visās lielākajās Krievijas pilsētās. Tālākā vieta, kur domājam strādāt, būs Ķīna.
Jūs plānojat ļoti strauju Stargorod tīkla attīstību, kāpēc šāda stratēģija? Vai finansējums būs pietiekams?
Šis nav mūsu vienīgais bizness. Pārstāvam UBC Group, esam lielākais alus dzesēšanas iekārtu ražotājs, mums ir 30 filiāles visā pasaulē. Nesen atzīmējām kompānijas 20 gadu jubileju. Attīstījāmies kā uzņēmums, kas nodarbojas ar bāru un restorānu aprīkojuma izplatīšanu. Mūsu klienti ir tādas lielas starptautiskas kompānijas kā Heineken, Carlsberg, Unibrew, CocaCola, PepsiCola un citas.
Tas nozīmē, ka pievēršanās alus darīšanai bija tikai likumsakarīga?
Protams. Ja paraugās uz UBC Group, tā koncentrējas uz biznesiem, kuros mums ir zināmas priekšrocības, lai būtu par starptautiskiem līderiem kādā no segmentiem. Runājot par alus dzesēšanas iekārtām, tas ir šaurs tirgus. Kompānijas, ar kurām konkurējam, atrodas Rietumeiropā – Anglijā, Vācijā, Spānijā. Tā kā šis tirgus ir šaurs, liela nozīme ir inženieru un strādājošo darba samaksai. Ierobežots tirgus neļauj šo biznesu pārcelt uz Ķīnu. Ukraina ar zemajām izmaksām, kvalificētu darbaspēku un kvalitatīvu inženieru sastāvu nospēlēja savu lomu un samērā īsā laikā – desmit gados – esam ieņēmuši ap 18 % no pasaules tirgus šajā segmentā. Tā kā mūsu kompānijas akcionārs ir Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka ar 25%, šis bizness ir ļoti internacionāls un tā būtība ir iekārtu izplatīšanas kanālu kontrole visā pasaulē. Regulāri ceļojot, raugāmies uz tiem biznesiem, kas postpadomju telpā nav pietiekami attīstīti. Redzējām, cik ātri attīstās restorānu tirgus – šie tempi postpadomju telpā, izņemot krīzes laiku, sasniedza ap 20% gadā. Tirgus gan ir diezgan fragmentēts atkarībā no pilsētas, valsts. Maskava piesātinājuma ziņā HoReCa jomā vēl daudz atpaliek no Londonas – par to liecina statistika, ko veic transnacionālas kompānijas savu zīmolu virzīšanai tirgū. Protams, tas, ka tirgus nav piesātināts, ļauj strauji attīstīties. Turklāt izvēlējāmies produktu, kurā esam eksperti – alus ražošanu. Sākām būvēt alus restorānus un virzīt tirgū. Jā, var teikt, ka ātri attīstāmies, bet ar šo biznesu sākām nodarboties pirms 13 gadiem. 2001. gadā nopirkām pirmo ēku Harkovā un sākām attīstīt restorānu, taču viena restorāna izveides process aizņem divus līdz trīs gadus.
Kāds šobrīd ir jūsu mērķtirgus?
Šobrīd mūsu galvenais mērķis ir postpadomju telpas valstis un, iespējams, Austrumeiropa, ja tur būs izdevīgs nekustamo īpašumu piedāvājums.
Kāpēc īpašumu nopirkām Rīgā? Pirkuma brīdī cenas nekustamajam īpašumam bija ļoti pievilcīgas – tas bija 2009., 2010. gads. Ja, piemēram, tagad būs labs piedāvājums Prāgā, tad tur ļoti ātri atvērsim alus restorānu. Šobrīd mūsu mērķtirgus ir Krievija. Ukrainā jau atrodamies visās pilsētās ar miljons iedzīvotājiem un šādu pašu mērķi esam uzstādījuši, sākot apgūt Krievijas tirgu.
Arī Rīgā iedzīvotāju skaits pārsniedz miljonu. Vai ar Stargorod atklāšanu Rīgā varam sākt runāt par ekspansiju Baltijā? Turpināsiet izplesties arī Lietuvā, Igaunijā?
Šobrīd ne. Izvēloties starp ekspansiju un jaunu restorānu atvēršanu Tallinā vai Jekaterinburgā, protams, priekšroka ir Jekaterinburgai. Taču šī ir stratēģija nākamajiem trim, četriem gadiem.
Kāda ir nozares perspektīva? Kā zināms, ekonomiskā krīze iepriekš darījusi savu un restorānu bizness saskaras ar būtisku kritumu. Tagad gan ekonomika attīstās un situācija pamazām uzlabojas.
Alus darītava kopā ar restorānu ir augošs bizness, tas aug visās pasaules valstīs. Skaidrs, ka cilvēkus interesē alus, ko ražo maksimāli tuvu mājas apstākļiem. Taču te jāsaprot tirgus attīstība. Deviņdesmitajos gados ASV trīs lielāko brendu koncentrācija sasniedza 95%, un katrā restorānā bija šo trīs ražotāju produkcija. Tāda globalizācija raisa atbildes reakciju no patērētāja – vēlmi saņemt kaut ko ne tik globālu. Parādījās leģendārais zīmols Samuel Adams, kas burtiski dažu gadu laikā iekaroja vairākus procentus ASV alus tirgus. Tā bija lokāla alus darītava un pēc tam līdzīgas sāka rasties kā sēnes pēc lietus katrā pilsētā, štatā. Eiropā šāda brendu monopolizācija nebija, un tik skaidri tas nebija redzams. Taču ļaudīm patīk lokālie produkti – viss, ko ražo ierobežotā attālumā. Restorānu biznesā Itālijā, Spānijā, Francijā populāri restorāni izmanto produktus, kas aug 25–30 km rādiusā ap restorānu – tā ir tendence, ko varētu nosaukt par patriotismu, kas balstīts uz mīlestību pret vietu, kur tu dzīvo. Tā ir atbilde globalizācijai. Turklāt alus nozarē globalizācija noved pie unifikācijas ne tikai ražošanas procesos, bet arī izejvielu sastāvā. Ja, piemēram, reklāmā kāds alus ražotājs saka, ka mēs pievienojam alum rīsus, tad jāsaprot, ka alu gatavo no iesala, bet rīsi ir desmit reižu lētāki par iesalu. Un, ja tiek pievienoti rīsi, tiek samazināta produkta pašizmaksa, bet pats produkts jau ir cits.
Kāpēc izvēlējāties ražot tieši čehu alu, ja iepriekš runājāt par lokālpatriotismu?
Patiesībā mēs v
iņu lokāli gatavojam, taču izmantojam čehu izejvielas, iesalu vedam no viena Čehijas reģiona. Sākotnēji gan gribējām raudzēt vācu alu, bet izvēlējāmies čehu alu, iespējams, subjektīvu iemeslu dēļ. Tas mums ir pats tuvākais un pēc mana un manu partneru izvēles bija pats labākais. Jau sākotnēji koncentrējāmies uz visu tehnoloģiju ievērošanu, sākot no čehu izejvielām. Čehija ir viena no retajām valstīm, kur vēl saglabājušās mazās iesalnīcas, alus darītavas, fermeri. Pat raugu vedam no Čehijas. Kā līgums paredz, ņemam darbā arī čehu alus darītājus. Pats augstākais novērtējums ir tad, kad čehu viesi, baudot alu Harkovā, atzīst, ka tas ir tas pats čehu alus, ko viņi lieto savās mājas.
Arī Latvijā izveidota jauna iesalnīca. Vai neplānojat iesalu iepirkt šeit, Latvijā?
Neplānojam, jo šis ir jautājums par oriģinālo produktu. Mūsu alus darītavas jauda ir viena vai divas tonnas alus dienā un šo alu pārdodam tikai restorānā. Tas nozīmē, ka mēs neesam interesants klients kādai iesala ražotnei, jo nepieciešamie apjomi nav lieli. Jāsaprot, ka šo klasiskā čehu alus tehnoloģiju izstrādājām kopā ar Prāgas alus institūta ekspertiem un mums viss ir orientēts uz noteiktu garšu un tehnoloģiju. Ja mainīsim iesalu, mainīsies garšas īpašības.
Latvijā lepojas ar senām alus darīšanas tehnoloģijām. Vai jūs nebaida pieaugošā konkurence vietējā alus tirgū?
Ko nozīmē baidīties no konkurences? Mēs nebaidāmies! Esam Ukrainas kompānija, kas pasaulē iekarojusi 18% tirgus daļu un esam izputinājuši virkni uzņēmumu Spānijā, Anglijā, Vācijā, Polijā, kas nodarbojās ar analogu biznesu.
Mēs esam gatavi konkurencei, aizņemot noteiktu nišu. Restorānu biznesā konkurence nav tik asa, mēs izveidojam alternatīvu, kurp cilvēkam doties. Uzsveram, ka esam čehu alus darītava. Es teiktu – jo plašāks būs piedāvājums, jo vairāk būs cilvēku – patērētāju. Kad sākām darbu Harkovā, bijām vienīgais alus restorāns, tagad tur darbojas jau seši. Mums nav bijis neviens gads, kad apjomi samazinātos. Katru gadu patērētāju skaits pieaug un palielinās arī peļņa. Paredzu, ka postpadomju telpā šis restorānu tirgus tikai paplašināsies. Rīga apsteidz pārējos, jo jūs agrāk sākāt virzīties uz Rietumiem. Šeit agrāk sāka formēties mazais bizness, jūsu valsts radīja priekšnosacījumus biznesa attīstībai. Taču šī niša, kurā strādājam, nav piesātināta arī Latvijā.
Alus patēriņš Latvijā atpaliek no Čehijas, kur alu patērē divreiz vairāk vidēji uz cilvēku. Tas nozīmē, ka šeit vēl daudz darāmā patēriņa veicināšanā?
Nedomāju, ka Latvijā alu dzers tikpat, cik Čehijā, jo tur alus patēriņš ir kultūras sastāvdaļa. Alus patēriņš var pieaugt līdz 80 litriem, bet nedomāju, ka tas būs lielāks. Jūs runājat par statistiku, kas apkopo masu produkciju, bet mēs ražojam alu, ko var patērēt tikai šajā restorānā. Šādā ziņā perspektīva ir tieši nelielajiem ražotājiem.
Te der atzīmēt, ka pērn Latvijā darbu sāka veselas sešas mazās alus darītavas, kas vietējam tirgum ir daudz. Vai šis process varētu turpināties?
Tas ir līdzīgi, kā notika savulaik Amerikā. Es gan nezinu, vai tas turpināsies, bet tā ir tendence. Šeit gan jāņem vērā iedzīvotāju pirktspēja. Tendence turpināsies, ja pieaugs iedzīvotāju pirktspēja. Kā zināms, ja pazeminās dzīves līmenis, cilvēki maina savus ieradumus un pievēršas citu dzērienu patēriņam – vīnam, degvīnam.
Šobrīd vērojamas pozitīvas tendences, un ekonomika attīstās….
Jā, Latvijā ekonomika aug, šī valsts ir viens no ES līderiem ekonomikas izaugsmē un domāju, ka viss būs labi.
Kas ir Stargorod mērķauditorija?
Katram restorānam, ko atveram jaunā pilsētā, pēc mūsu koncepcijas jākļūst par pilsētas seju. Mūsu restorāns Rīgā atrodas vēsturiski pazīstamā rajonā, šeit bija vecā osta ar noliktavām. Arī restorāna interjerā ir nolasāms, ka šī ir Rīga – sākot no pilsētas dibināšanas līdz mūsdienu ainām. Arī ēdienkartē jābūt atspoguļotiem vietējiem labumiem – ēdienkartē ap 30% ir tradicionāli latviešu ēdieni, ko vēlāk papildināsim. To darām tāpēc, ka restorāns galvenokārt ir domāts vietējiem iedzīvotājiem.
Vai alus baudīšanas kultūra būtiski atšķiras Ukrainā un Latvijā?
Globāli – ne. Rietumukraina ir ļoti līdzīga Baltijas valstīm. Esmu pats dzimis Ļvovā un mentāli to izjūtu, jo ir vienas un tās pašas problēmas, arī vēsturiskie procesi ir līdzīgi. Austrumukraina gan ir vairāk industrializēta, kur ir lieli rūpniecības uzņēmumi, un tā daļa ir vairāk internacionāla. Savukārt Krievija ir Krievija. Mentāli abas puses atšķiras, bet, runājot par alus patēriņu, tas ir diezgan līdzīgs.
Iespējams, pie mums vairāk dzied. Stargorod koncepcija ir pastāvīgi eksistējošs Octoberfest. Ukrainā cilvēki varbūt jūtas brīvāki. Latvieši ir mierīgāki, līdzsvarotāki. Latvijā kultūra tomēr nāk no rietumiem, un tas izpaužas arī cilvēku uzvedībā.
Kādu alus tirgus daļu plānojat iekarot līdz ar savu ienākšanu?
To var redzēt pēc atskaitēm. Visās pilsētās, kurās esam pārstāvēti, Stargorod aizņem 2–3% no kopējā apgrozījuma.
Investīcijas ir ievērojamas, cik ilgā laikā plānojat tās atpelnīt?
Kopējās investīcijas ir ap sešiem miljoniem eiro. Visos projektos, ko realizējam, ir optimistiskais un pesimistiskais investīciju atpelnīšanas plāns – trīs vai pieci gadi. Šeit varētu būt pesimistiskais scenārijs – pieci gadi. Rīga tomēr ir vairāk piesātināta restorānu jomā nekā citas pilsētas.
Vai citās Latvijas pilsētās neplānojat paplašināt savu darbību?
Pagaidām mums nav citu konkrētu plānu Baltijā. Ja būs kāda interesanta un lēta iespēja ienākt Viļņā vai Tallinā, tad to darīsim. Tagad mūs interesē arī Austrumeiropa – Varšava, Prāga, tomēr galvenā stratēģija vērsta uz Krieviju, kur ir ātri augošs restorānu bizness. Nodarbojamies ar biznesu, nenodarbojamies ar politiku. Tāpat esam ieinteresēti attīstīt biznesu Ķīnā, kur pārdodam savas iekārtas, bet līdz tam vēl neesam tikuši.
Šis ir ļoti specifisks un eksotisks tirgus. Kāpēc gribat doties Ķīnas virzienā?
Lai arī ir dažas nianses, galvenā auditorija ir vienāda. Ķīnā arī ir ļoti populārs šis segments, tiek atvērtas jaunas alus darītavas. Lai arī Ķīnā vidējie ienākumi nav lieli, tur ir ļoti daudz cilvēku ar ienākumiem, kas pārsniedz 1000 USD un varētu būt mūsu potenciālie klienti. Tas ir ļoti ātri augošs tirgus. Piemēram, Carlsberg, kas jau ir pārstāvēts Ķīnā, regulāri izlaiž jaunus produktus tieši šim tirgum, un iedzīvotāji tos sāk patērēt arvien vairāk. Ātri var attīstīties tur, kur tirgus ir strauji augošs. Taču vispirms jākoncentrē kapitāls un resursi Krievijas tirgus apgūšanai. Kā jau senāk Laodzi rakstīja – cīņā jākoncentrē visi resursi galvenajam triecienam. Cik ilgi aizņems attīstības process Krievijā, būs atkarīgs no tā, kā tiks realizēta franšīze – cik šis produkts kļūs pievilcīgs uzņēmējiem. Franšīze ir ļoti labs veids attīstības ātrumam.
Kā vērtējat uzņēmējdarbības vidi Latvijā? Vai tā ir investoriem pievilcīga?
Jā. Nekustamā īpašuma cena bija pievilcīga, ir laba biznesa vide. Šeit ir ļoti vienkāršas birokrātiskās procedūras, nav nekādu problēmu. Klasiska eiropeiska vide, kur viss ir ļoti saprotams.
Man ļoti patīk Rīga. Tā ir pilsēta ar savu seju, arhitektūru, kas ir raksturīga tikai šai pilsētai. Ja vēl klimats būtu siltāks... (iesmejas, jo saruna notiek laikā, kad Rīgā valda pamatīgs spelgonis – DB.)
Rīgu izvēlējāmies, jo tā ir lielākā pilsēta Baltijā. Galvenais, jums ir ļoti aktīvas bankas. Mūs uzaicināja Rietumu banka, kas arī mudināja, lai sākam šeit biznesu.
Šobrīd visa sabiedrība ar satraukumu seko notiekošajam Ukrainā. Kā tas var ietekmēt biznesa attīstību?
Jebkura nestabilitāte var negatīvi iespaidot biznesu, jo rodas dažādi riski šādā situācijā. Pagaidām tas atstāj psiholoģisku ietekmi. Ja valsts nonāks pie kāda kopsaucēja ar opozīciju, tad nekas nenotiks. Šobrīd par visu notiekošo atbildīga ir valsts vara. Kā uzņēmējs es gribētu, lai abas puses nonāktu pie kāda risinājuma – vai tās būtu jaunas vēlēšanas vai referendums, lai situāciju varētu risināt demokrātiski un civilizēti.