Laiku pa laikam valdības līmenī rodas doma stingrāk kontrolēt, pārraudzīt, ietekmēt vienu vai otru nozari. Piemēram, lombardu darbību Latvijā.
Doma jau nav nepareiza, ņemot vērā, ka lombardi faktiski ir kreditēšanas uzņēmumi un teju vienīgā atsķirība ir tā, ka, piemēram, nekustamo īpašumu vietā ķīlā tiek ņemti pulksteņi, mobilie telefoni, datori un pat krūšu palielināšanas pumpītis. Tādējādi ir skaidrs, ka runa ir par uzraugāmu nozari. Tomēr šeit ir jārunā vismaz par pāris nopietnām problēmām.
Pirmkārt, lombardu kontrolēšana šodienas Latvijā vistiešākajā mērā atgādina krīzes gados īstenoto nodokļu ieņēmumu plānošanu. Proti, tika uzskatīts, ka, ieviešot, piemēram, tā dēvēto dienesta auto nodokli, noteikti tiks iegūta summa, kas ir atbilstoša valstī esošajām darba automašīnām. Bet nekā! Izrādījās, ka ekseļtabulas aprēķini un reālā dzīve ir divas pilnīgi dažādas lietas. Arī, pastiprinot prasības un dažādus maksājumus lombardiem, reāli notiek vēršanās pret uzņēmumiem, kuri pilnīgi legāli ir pozicionējuši sevi kā lombardi, nevis attiecīgās darbības veic pa kluso, maskējoties, piemēram, par antikvariātiem un vēl šo to. Tēlaini sakot, runa ir par melna kaķa meklēšanu izgaismotā istabā, jo līšana tumšā pagrabā ir pārāk bailīga. Nav jau vairs noslēpums, ka policijas darbiniekiem bieži vien nav nepieciešamo prasmju, lai atšķirtu, piemēram, vienkāršus preču uzpircējus no nelegāla lombarda.
Otrkārt, runa ir par dažādu kreditētāju, tostarp lombardu uzraudzības procesu Latvijā kopumā. Situācija šajā jomā lielā mērā atgādina stāstu par bagāto un nabago brāli. Respektīvi, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), kas uzrauga komercbankas, kam ir pietiekami resursi, labi apmaksāti darbinieki utt. Un vēl ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), kam ir jāuzrauga faktiski visi nebanku kreditētāji, un par šo iestādi var teikt, ka tā nereti peras kā plika pa nātrēm. Būtu tikai loģiski, ja kreditēšanas sektoru uzraudzītu viena spēcīga institūcija, savukārt drošībsargājošo iestāžu darbinieki būtu pietiekami izglītoti, lai spētu atšķirt legāli strādājošu uzņēmumu no nelegāla lombarda. Pretējā gadījumā var izvirzīt bezgalīgas prasības legāli strādājošiem uzņēmumiem, apzinoties, ka nelegālā rūpala piekritēji zels un plauks tik ilgi, kamēr vien būs pieprasījums pēc attiecīgā pakalpojuma. Un vismaz pagaidām šis pieprasījums ir ļoti liels.
Ir visnotaļ daudz iedzīvotāju, kuriem šāda veida kreditēšanas pakalpojumu izmantošana ir kļuvusi teju par dzīvesveidu – nedēļu pirms algas ieķīlāt kādu no mājās atrodamiem priekšmetiem, nākamajā dienā pēc samaksas saņemšanas to izpirkt, samaksājot arī procentus, bet jau pēc trīs nedēļām atkal doties visu to pašu sākt no jauna. Jebkuras nozares darbība ir jāsakārto – par to šaubu nav, taču šādam procesam ir jābūt vērstam uz dažādu nelikumību un citu negāciju izskaušanu, kā arī tirgus situācijas uzlabošanu, nevis tikai jaunu papīru rakstīšanu un krāmēšanu plauktos.
