Brīdinājuma signāli parādās ne tikai statistikas datos vai izskan nevalstisko organizāciju starpsaucienos. Arī sarunās ar uzņēmējiem (sevišķi – tiem, kas tālāk no galvaspilsētas) jūtams, ka darbaspēka resursu pieejamība kļūst arvien lielāks izaicinājums.
Ja kaut cik derīgs kandidāts ir rokā, tad jāspēj izlīst caur adatas aci, sabalansējot atalgojumu, ko var piedāvāt, izvērtējot situāciju nozarē ne tikai mājas tirgū, bet arī globāli u.c. Ja kandidāta nav un meklējumi ir neveiksmīgi (sevišķi sarežģītā situācijā nonāk tie, kas nav gatavi darbiniekus apmācīt, bet vēlas jau gatavus «izglītības sistēmas produktus»), tad darbinieku meklējumi līdzinās izlīšanai caur uguns riņķi. Ne katram tas ir pa spēkam. Diemžēl potenciālie darbinieki tuvākajā apkārtnē nereti ir tie, kas rīta dzestrumā vēl pirms astoņiem silda beņķi pie vietējā veikala, lai sasniegtu kādus panākumus ja ne dzīvē vai darbā, tad vismaz sprintā pēc atslēgu noskrapstēšanas uz konkrētu bodes plauktu. Diemžēl šī darbaspēka resursu daļa, lai gan pēc dažādiem parametriem atbilst strādāt spējīgiem cilvēkiem, nereti nespēj pat koncentrēties divu dienu darbam, piemēram, lasot ogas zemnieku saimniecībā. Daļa dzīvo pēc nerakstītā likuma «līdz pirmajai algai». Ja pēc šāda personīgā dzīvesstila modeļa dienas vada daļa mazkvalificēto darbu potenciālo kandidātu, tad zināšanu ietilpīgākās nozarēs darbiniekus atrast ir vēl grūtāk. Šādos apstākļos arī biznesa idejas kā jēlas olas atsitas pret nodarbinātības flīžu grīdu. Tas neveicina ne uzņēmējdarbības attīstību, ne inovatīvu domu rašanos. Lūk, cienīgs kalambūrs valdībai. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens var būt apmierināts ar statistiku – IKP ir straujākais kopš 2012. gada, eksporta pieaugums ir stabils, bezdarba līmenis ir zemākais piecu gadu laikā. Tomēr īstais izaicinājums nav murrāt ūsās par skaitļiem, bet gan domāt, kā reāli uzlabot uzņēmējdarbības vidi, nodrošinot attīstīties gribošos un varošos ar izglītotiem cilvēkiem. Darīt visu, lai ministra frāze «veicināt uzņēmēju motivāciju modernizēt un paplašināt ražošanu» varētu materializēties.
Arvien biežāk darbaspēka trūkums uzņēmējam nav tikai krunkas pierē bažās par nākotni, bet jau reāli šķēršļi šeit un tagad – darbinieku nav, tāpēc, piemēram, nevar paplašināt uzņēmuma darbību, ražošanu, pakalpojumu klāstu, iekarot ārējos tirgus, uzlabot apkalpošanas kvalitāti utt. Tas kavē ne tikai uzņēmumu augšanu, bet faktiski arī pastāvēšanu. Jau pašlaik reģionos notiek aktīva iekšējā darbaspēka kustība. Tādēļ ir saprotams Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras aicinājums grozīt Imigrācijas likumu, lai uz karstām pēdām varētu apstiprināt to profesiju sarakstu, kurām varētu piemērot vienkāršotu procedūru darbaspēka piesaistīšanai un nodarbināšanai arī no citām zemēm, primāri domājot par augsta līmeņa speciālistiem. Droši vien tas ir ātrāks risinājums, nekā ar kāda burvju trika palīdzību sapulcināt Latvijā reemigrantus vai salabot izglītības sistēmu, kuras izmaiņas, pat ja notiek, nenesīs ātru efektu.
