Pašreizējās budžeta ilgtermiņa prognozes rāda, ka situācija ir stabila. Bažas gan rada tie cilvēki, kas iemaksas veic no minimālās algas. Diezin vai viņi būs apmierināti ar to pensijas apmēru, ko pie šādām iemaksām garantē pirmais līmenis, intervijā laikrakstam Diena norāda Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktore Inese Šmitiņa.
Fragments no intervijas
Kāda šobrīd ir situācija valsts sociālās apdrošināšanas budžetā, un cik liels ir uzkrājums?
Ja runājam par šāgada pirmajiem septiņiem mēnešiem, tad ieņēmumi pārsniedz izdevumus par 55 miljoniem eiro, līdz ar to palielinājies arī uzkrājums. Gada sākumā tas bija 367 miljoni eiro, augusta sākumā – 422 miljoni, bet gada beigās varētu sasniegt 470 miljonus eiro.
Kā šis uzkrājums radies?
Galvenokārt regulējot to, cik mēs tērējam. Iemaksu likme ir stabila, un katru gadu, veidojot budžetu, tiek nolemts, cik daudz naudas mēs varam tērēt. Liela nozīme uzkrājuma izveidē ir arī tam, ka piemaksas pie pensijām par darba stāžu, sākot ar 2014. gadu, tiek maksātas no valsts pamatbudžeta, šogad tie ir 160 miljoni eiro.
Latvijas Pensionāru federācija, pamatojoties uz šo uzkrājumu, vēlas panākt lielāku pensiju indeksāciju. Kā tas izskatās no sociālās apdrošināšanas budžeta stabilitātes viedokļa – ko varam un ko nevaram atļauties?
Jāsaprot, ka katra jauna izmaksu pozīcija ietekmē ne tikai kārtējo gadu, bet arī visus turpmākos. Līdz ar to ir jāvērtē, cik mēs varam tērēt ilgtermiņā, lai šo uzkrājumu nenoplicinām tiktāl, ka mums ir jāaizņemas nauda pensiju izmaksām. Tā kā nav vērojams straujš algu pieaugums, tad arī padarīt daudz straujāku pensiju indeksāciju nav pamata.
Viens no argumentiem, kāpēc cilvēki izvairās no sociālo iemaksu veikšanas pilnā apmērā, ir neuzticēšanās sociālās apdrošināšanas sistēmai. Kurš gan nav dzirdējis frāzi: «Divdesmit gadu laikā, kas man ir līdz pensijai, viss vēl mainīsies desmit reizes.»
Pēdējo desmit gadu pieredze varbūt arī ir devusi zināmu pamatu cilvēkiem tā uzskatīt. Taču lietas mainās, un arī politiskie lēmumi kļūst izsvērtāki. Mēs nevaram salīdzināt to cilvēku pensiju aprēķināšanu, kuri sociālās apdrošināšanas sistēmā piedalās varbūt tikai pusi darba mūža, ar tiem cilvēkiem, kuri jau no darba gaitu sākuma ir tās dalībnieki. Tās ir principiāli atšķirīgas situācijas, jo cilvēkiem, kas visu darba mūžu ir sistēmā, vairs nebūs kaut kādu pārejas posmu, kas jārisina ar atsevišķiem lēmumiem.
Runājot par sociālo iemaksu griestiem, ir trīs varianti. Pirmais – tos saglabāt, otrais – tos atcelt, bet ierobežot izmaksas, trešais – atcelt gan iemaksu, gan izmaksu griestus. Kuru variantu jūs atbalstītu?
Visiem variantiem ir savi plusi un mīnusi. No budžeta viedokļa visizdevīgākais būtu atcelt iemaksu griestus, bet noteikt izmaksu. Bet tādā gadījumā, protams, ir jautājums par taisnīgumu. Kuru no variantiem izvēlēties, tā ir politiska izšķiršanās.
Runājot par darbaspēka nodokļu sloga samazināšanu, vai redzat iespēju, ka tiek samazinātas sociālās iemaksas?
No vienas puses, ar iemaksu likmi mēs varam regulēt, cik lielu uzkrājumu apdrošināšanas budžetā vēlamies veidot. No otras puses, samazinot likmi, pēc tam atkal nepieciešamības gadījumā to paaugstināt būtu ļoti sarežģīti. Tāpēc lielas priekšrocības ir tam, ka sociālo iemaksu likme ir stabila.
Vai ir iespējams pateikt, kāds ir optimālais budžeta uzkrājumu līmenis?
Tā dēvētajai likviditātes rezervei ir jābūt aptuveni 140 miljoniem eiro. Par pārējo ir jautājums, tas ir jāskata kontekstā gan ar demogrāfijas «bedri», gan iespējamām ekonomiskajām krīzēm. Piemēram, nesenajā krīzē izmaksas no sociālās apdrošināšanas budžeta varējām nodrošināt, lielā mērā pateicoties tam, ka bija šis uzkrājums viena miljarda eiro apmērā.
Cik nozīmīga ir Finanšu ministrijas iecere noteikt obligāto sociālo iemaksu minimumu?
Tas ir apsveicami, jo tad cilvēkiem, kas saņem mazāk par minimālo algu, būs vismaz zināmas sociālās garantijas.
Plašāk lasiet rakstā Politiskie lēmumi kļūst izsvērtāki trešdienas, 14.oktobra laikrakstā Diena (8.,9.lpp)!
